Ceļā viņi sastop kādu svešinieku, ar kuru labprāt dalās savās izjūtās un arī pieviltajās cerībās. Stāsts par Emausas mācekļiem vispirms liecina par kādu tikšanos, par personisku tikšanos, kas ir ļoti reāla, bet tikpat brīnumaina.
Ar Jēzus nāvi Viņa fiziskā klātbūtne mācekļiem ir zudusi, un, lūk, – pārbaudījums: cik liels ir nāves spēks, cik liels ir zaudējuma spēks? Bet varbūt tas ir izaicinājums? Varbūt iegūt varam tikai tad, kad zaudējam, un iemantot tikai tad, kad atsakāmies? Jēzus abu gājēju ceļam vēlas piešķirt jaunu kvalitāti, viņu dzīvei dot jaunu saturu, Jēzus vēlas sniegt pilnīgu atklāsmi par Dievu, bet cik garš ceļš ir jāiet kopā ar Jēzu, kas kā svešinieks ir mums vienmēr blakus, lai Viņš kļūtu par draugu, lai mēs varētu runāt ar Viņu kā persona ar Personu, lai iepazītu Viņu „maizes laušanā” – Euharistijā! Garš ir ceļš, kas jāiet, lai mēs iepazītu Jēzu, kas mūsu dēļ kļuva par Dzīvības Maizi.
Lūkass savā evaņģēlijā apraksta šo ceļu, kuru veicot mācekļi tika brīnumaini pārveidoti. Atbrīvoti no bezcerības, viņi guva drosmi un paļāvību, šaubu vietā iemantoja pārliecību, un krusta nāves tumsas vietā tiem atmirdzēja augšāmcelšanās gaisma. Tas ir ceļš, kas ved uz atgriešanos – atgriešanos Jeruzalemē un Baznīcas vienotībā, atgriešanos mācekļu kopībā, lai svinētu Jēzus augšāmcelšanos un kļūtu par šīs augšāmcelšanās lieciniekiem.
Mācekļiem bija jāsaprot, ka starp Jēzus nāves un augšāmcelšanās notikumiem ir ļoti cieša saistība. Jēzus, pievienojies mācekļiem ceļa sākumā, viņus uzklausīja, un tie Viņam darīja zināmas savas rūpes, raizes un vilšanās sajūtu. Pēc tam Jēzus lika tiem pārdomāt par ilgo pestīšanas ceļu, ko Dievs ir sagatavojis cilvēkiem un kas ir atklāts Svētajos Rakstos, – Viņš izskaidroja Rakstus. Vai tad Kristum nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā? Kad iestājās vakars, mācekļi aicināja svešinieku kļūt par viņu viesi. Viņš ņēma maizi, lauza to un dalīja, un, lūk, šie žesti mācekļiem šķita pazīstami – viņi tos jau bija piedzīvojuši kopā ar Kungu. Tātad šie žesti turpinās, tātad Jēzus ir atkal tuvu klāt, lai aizvien būtu kopā ar mācekļiem.
Augšāmceltais Jēzus divos veidos uzrunā mācekļus un liek viņiem jautāt: „Vai tad mūsu sirds nedega mūsos?” Tā ir Svēto Rakstu izpratne un maizes laušana, kas palīdz pazīt Jēzus Personu. Mācekļus šī tikšanās tik ļoti pārveido, ka viņi maina sava ceļa virzienu. Viņi izjūt iekšēju nepieciešamību liecināt par šo īpašo un personisko tikšanos ar Jēzu – viņu acis atvērās.
Labā Vēsts vispirms nozīmē to, ka Dievs nevēlas mūs atstāt nāves varā. „Ja Jēzus ir augšāmcēlies, tad arī tie, kas miruši vienotībā ar Viņu, augšāmcelsies jaunai dzīvei,” teicis apustulis Pāvils (sal. 1 Tes 4, 14). Jēzus ir kļuvis par jaunās pasaules pamatu, Viņš nav spoks. Jēzus vairs nepieder šai pasaulei. Mūžību, kurā Dievs vēlējās dalīties ar visu pasauli, ar visu cilvēci, Viņš ir piepildījis Jēzū – tas pats Jēzus nu eksistē jaunā veidā, un šī patiesība ir Labās Vēsts pamatā. Viņš ir kļuvis jaunas dzīves, jaunas cerības pamats.
Jēzus pirmajā brīdī mūsu laicīgajā pasaulē parādās kā svešinieks. Pasaulei, kas ir nāves caurausta, Viņš saka: „Tas esmu es, lūk, manas rokas un mans sāns!” Jēzus ne tikai ēd kopā ar mācekļiem un rāda savas brūces, bet arī atver viņu acis un garu un dāvā viņiem izpratni par Dievu, dāvā jaunu izpratni par Svētajiem Rakstiem un par pasauli. Tā nav tikai konceptuāla izpratne, bet daudz dziļāka. Kristus gaismas apmirdzētā atklāsme ļauj cilvēka prātam atvērties Dieva patiesībām. Kristus atvēra savu mācekļu sirdi, lai viņi saprastu Rakstus. Ko tas nozīmē? Lūkasa evaņģēlijā lasām, ka Jēzus, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, izskaidroja tiem visus Rakstus, kas attiecas uz Viņu. Mozus Likums, pravieši un psalmi jau vēstīja par šo noslēpumu, kas toreiz vēl bija apslēpts, bet pamazām atklājās cilvēku sirdij un kas piepildīsies Jēzū Kristū. Šis noslēpums ir Dieva mantojums. Dievam kopš pasaules radīšanas ir kāds noslēpums, apslēpta dārgmanta, kas mums ļauj ieiet Viņa mīlestības pilnībā. Saskaroties ar cilvēku neticību, ar viņu nespēju ticēt tādai laimei, tik lielam aicinājumam – ieiet paša Dieva laimē, šajā laimē, kas ir mīlēt, – Dievs dubultoja savus centienus, ko jau bija īstenojis vēstures gaitā. Viņš sūtīja arvien jaunus vēstnešus un sniedza jaunas vēstis, lai darītu zināmu, atkārtotu un palīdzētu cilvēkiem saprast savu apsolījumu un noslēpumu, savu brīnišķīgo mantojumu.
Visbeidzot Dievs sūtīja savu Dēlu – tam Viņš bija gatavojies jau kopš mūžības. Bet Dievs zināja arī to, ka cilvēki noraidīs šo mantojumu un apsolījumu, ko Viņš tiem piedāvā. Aicinājumu, ko Dievs izteiks, cilvēki noraidīs – noraidīs arī Viņa Dēlu, piesitīs To krustā, lai Viņu neredzētu, lai Viņu izstumtu no savas dzīves, bet paši sevi nolemtu šaubām un neticībai. Tāpēc jau Vecajā Derībā tika nešaubīgi sludināta šī mīlestība, kurā Dievs ies līdz galam, kā tas ir sacīts par Jēzu: „Mīlot savējos, kas bija pasaulē, Viņš tos mīlēja līdz galam [pilnības nozīmē].” (Jņ 13, 1)
Vecās Derības psalmi, pravietis Isajs, kas runā par Dieva kalpu – cietēju, Kains, kas nogalināja savu brāli Ābelu, Jāzeps, kuru brāļi pārdeva, Ābrahams, kam Dievs lika upurēt vienīgo dēlu, – tas viss vēstī par notikumu, ko īstenos Jēzus Golgātā. Visi šie Vecās Derības fragmenti un personāži liecina par mīlestību, kas ir tik liela, ka ir gatava iet līdz pilnīgai sevis atdevei, sevis ziedošanai, savas dzīvības un dzīves upurēšanai, – par mīlestību, kas tiek apliecināta, sevi atdodot nāvei. Kristus ir augšāmcēlies tieši tādēļ, ka Viņš ir atdevis savu dzīvi mīlestībā. Tādēļ, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi, Viņš piecēlās no kapa dzīvs, Viņš mūs ieveda dzīvē, kurai nav beigu, dzīvē, kas ir stiprāka par nāves sēklu. Viņš mūs darīja līdzdalīgus Dieva mūžīgajā priekā.
Brāli un māsa! Tad, kad mēs piedzīvojam kārdinājumu neticēt, lai augšāmcelšanās atver mūsu sirdi un prātu, lai atver mūsu acis Dieva noslēpuma saprašanai! Būsim ar aizdegtu sirdi un atvērtām acīm, lai mēs, sirds dedzībā un izprotot Svētos Rakstus, varētu liecināt par Jēzu, kas ir augšāmcēlies. www.mieramtuvu.lv |
