Dievs neaizmirst savus bērnus, Dievs rūpējas par katru no mums, mums atliek tikai ar pateicības pilnu sirdi nostāties Viņa priekšā – šī ticības pamatpatiesība šodien kā dzīvinoša pavasara lietus straume atveldzē Svēto Rakstu lasītāja dvēseli.
Jau pirmajā lasījumā pravietis Isajs Vecās Derības bieži vien visai skarbajā un vīrišķīgajā valodā atļaujas iestarpināt maigas mīlestības pilnas rindas, kas pauž satriecošo atklājumu: Dieva mīlestība ir nesalīdzināmi pārāka par tēva vai mātes mīlestību, Dievs nespēj aizmirst un atstāt savu radību, pat, mūsuprāt, vislielākās atstātības brīžos Viņš pastāvīgi ir nomodā par mums.
Vēl skaidrāku valodu lieto Jēzus. Arī Viņš tāpat kā pravietis Isajs izmanto Svēto Rakstu valodai raksturīgos trāpīgos salīdzinājumus, kas klausītājus nevar atstāt vienaldzīgus. Jēzus vēlas, lai svarīgo ticības patiesību par Dieva neizmērojami lielo mīlestību un gādību par saviem bērniem klausītājs pieņemtu un uz to balstītos savā ticības svētceļojumā, tāpēc savā uzrunā Kungs apelē gan pie racionāliem prāta apsvērumiem, gan, stāstījumā ievijot pavasarīgas dabas gleznas, rada klausītājos emocionālu saviļņojumu, kas atstāj iespaidu uz viņu gribu.
Jēzus liek atskārst to, ka ne jau cilvēks ar savām pūlēm spēj pielikt savam mūžam kaut vienu sprīdi (Mt 6, 27). Laiku, šo brīnišķīgo saules un mēness gaismas pastāvīgas mijas rakstā darināto tērpu, mums katram pielaiko dievišķā Apredzība, turklāt ne jau pēc mūsu pieticīgajām mērvienībām, bet gan atbilstoši mūžības kritērijiem. Jēzus atgādina, ka pārliecīgas rūpes, nemitīga zūdīšanās par to, ko ēdīsim, ko dzersim (Mt 6, 25), nedara cilvēku ne brīvu, ne laimīgu. Viens pateicības pilns skatiens augšup uz Dieva debesīm atsver simts nelaimīgas nopūtas par grūto un nepateicīgo šīs pasaules reāliju gūstīšanu. Skatiens uz debesīm nebūt neatbrīvo kristieti no ikdienas darba! Vai tad Jēzus pats savām rokām vairākus gadu desmitus nepelnīja dienišķo maizi svētā Jāzepa galdnieka darbnīcā Nācaretē? Šodien lasītā Jēzus uzruna saviem novadniekiem, kuri nevarēja nezināt par Viņa galdnieka rokām, ir veltīta tam, lai klausītājs aizdomātos par to, ka nemitīga sevis spīdzināšana, katrā piemērotā un nepiemērotā acumirklī sev un saviem tuvākajiem atgādinot par visām iespējamām rītdienas dzelžainā rituma rūpēm, nepadara cilvēku par savas dzīves kungu, drīzāk viņš kļūst par tās vergu. Vai ievērojām – Jēzus apzināti izvēlas vārdu savienojumu “pārmērīgas rūpes” un nevis “strādāt”, “pakalpot” vai “izpalīdzēt”! Rūpība, apzinība, pašaizliedzība – tie ir Svētajos Rakstos cildināti tikumi. Toties minētā pārmērīgā rūpība, “darbaholisms”, paļāvības trūkums, zūdīšanās un gaušanās, un slimīga skrupulozitāte aprēķinā, sak, nez kādas sociālās garantijas pensijas gados varēšu sev nodrošināt, ja Trešā atomkara iespējamībai pievienošu varbūtību par vulkāna izvirdumu Gaiziņkalnā, ir tāds pats nelaimīgs netikums kā dīka bezrūpība un slinkums.
Prāta apsvērumu loģiku par labo Dievu kā it visa Radītāju un Kārtotāju Jēzus cilvēka apziņā lūko nostiprināt ar Viņa stāstītajos piemēros uzburtām brīnišķām Svētās zemes pavasara ainām. Uzlūkojot Dieva radītās dabas skaistumu, neviens ar skaidru sirdi un redzīgu skatu apveltīts cilvēks nevar palikt vienaldzīgs. Vai gan Latvijas ziedoņa skaņas un smaržas, putnu dziesmas un ceriņu kupenas emocionāli neuzrunā kā mūsu mazās dzimtenes ļaudis, tā ārvalstu cilvēkus? Tāpat vienaldzīgi nepalika arī tie cilvēki, kas pirms diviem tūkstošiem gadu pirmoreiz klausījās, kā Jēzus no kāda lēzena pakalna (Mt 5, 1) viņus mudināja paraudzīties apkārt uz pavasarī sazaļojušajiem Galilejas plašumiem, uz lauka lilijām, uz sārtajām magonēm un anemonēm, kas līgani māj spirgta Vidusjūras vēja pūsmā. Varbūt dažs labs no klātesošajiem pirmo reizi katram cilvēkam tīkamajā dabas skaistumā mācījās saskatīt Dieva aizgādības pierādījumu, dievišķā mākslinieka ģēniju. Jēzus mācekļi neaizmirsa šo piemēru un, saviļņojošā skata radītajām emocijām nogulsnējoties atmiņā, savu dzīvi padarīja par nemitīgu slavas dziesmu Dieva apredzībai, katru jaunu dienu pieņemot kā jaunu Dieva brīnumu, kurā mūsu roku darbs pārvēršas Debesu svētībā un nemitīgos svētkos mūsu sirdij.
Pārdomas un siltas paļāvības jūtas rosinošā uzruna skāra arī evaņģēlista Mateja sirdi. Tieši viņš vēlākos gados ir rūpīgi pierakstījis un tagad mums uz paaudžu paaudzēm ir atstājis Jēzus teiktos vārdus. Jēzus viņu pašu izglāba no vergošanas mamonai (Mt 9, 9). Bezpersonisku monētu tinkšķēšana uz muitas galda bija vienīgā skaņa, ko muitnieks Levi dzirdēja dienām, mēnešiem un gadiem ilgi, ja vairs to viņš bija spējīgs dzirdēt. Ļaužu izslavētā rabbi no Nācaretes tuvošanās viņa mazpilsētiņai muitnieku atstāja vienaldzīgu, viņš jau bija samierinājies ar savu vietu starp nemīlētiem, sociālā statusa neslavas apzīmogotiem ļaudīm. Negaidītais Jēzus aicinājums iztraucēja Levi dzīves monotono ritmu. Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka Dieva pasaule ir liela un skaista. Debesu putni dzied un vītero, lauka lilijas rotā pavasara gavilēs zaļojošos laukus, pakalnus un pat citkārt izkaltušos tuksnešus. Un to visu kā pārbagātu svētku mielasta galdu Dievs ir uzklājis tev, cilvēk, tavam priekam, iztikai un līksmībai! Kopš tā laika muitnieks Levi savu rakstītprasmi izlietoja ne vairs bezgalīgiem naudas maiņas aprēķiniem, bet gan tam, lai iemūžinātu, kā Jēzus apdzied Debesu Tēva gādību par mums ikvienā acumirklī.
Arī mums, dārgie lasītāji, neviens neliedz kaut uz brīdi pārtraukt aizrautīgo “Mieram tuvu” lasīšanu, lai šajā skaistajā gadalaikā paraudzītos laukā un lai ar pateicību novērtētu Dieva radošās rokas meistardarbu pasaulē. Viss, kas mēs esam, kas mums ir un kas ir ap mums, nav nekas cits kā Dieva svētība un gādība. Vai gan varam liegt, lai no mūsu sirds dziļumiem izlaužas spontāna slavas un pateicības lūgšana? Vai varam vienaldzīgi atļauties savas nolaidības un slinkuma dēļ atstāt nesakoptu vai pat ievainotu un piesārņotu mums un mūsu ticības svētceļojumam atvēlēto laiku un telpu – savu dvēseli, savas attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem, savus laukus un mājas, un mežus, savus darba pienākumus un labprātīgo kalpošanu? Lai mēs nekad liekulīgi neaizbildināmies, sakot, ka Jēzus jau, lūk, norāj “pārliecīgas rūpes”! Egoistiskas rūpes vienīgi par savu mazo pasaulīti, kuras centrā Dieva vietā nostādām sevi, tik tiešām neiemantos Debesu Tēva svētību, toties apzinīga, priekpilna un radoša kalpošana vainagosies ar starojošu sirdsmieru virs zemes un no visām rūpēm brīvu rītdienu Debesīs (Mt 6, 34) – ar rītdienu, kas nekad nebeigsies. www.mieramtuvu.lv |
