Bieži vien, apcerot šo Evaņģēlija fragmentu, lielākā uzmanība tiek pievērsta tieši cilvēkam, kuru Dievs aicināja, – kā šis cilvēks reaģēja, kāda bija viņa atbilde, vai viņš bija gatavs atstāt visu, lai sekotu Jēzum, vai arī aizvien palika piesaistīts savām bagātībām un visam tam, kas līdz šim deva jēgu un mērķi viņa dzīvei. Tomēr šodien, ieklausoties šajā Dieva Vārdā, centīsimies pievērst uzmanību Jēzum un apcerēt šī fragmenta pirmo teikumu.
Jēzus devās projām no Kafarnaumas. It kā viss būtu izdarīts. Kafarnaumā daudzi cilvēki tika izdziedināti, bet Jēzus nav vienīgi miesas ārsts – Viņa mērķis ir dziedināt vispirms cilvēka dvēseli, kas ir grēka ievainota, Viņa mērķis ir aicināt cilvēkus pie sevis un dāvāt tiem mūžīgo dzīvi.
Svētā Mateja evaņģēlija 8. un 9. nodaļā lasām par Jēzu, kas dziedina cilvēkus, un pašā centrā ir vārdi par muitnieku Mateju. Atšķirībā no daudziem citiem – aklajiem, paralizētajiem, ļauno garu apsēstajiem un slimajiem – fiziski Matejs bija vesels. Bet garīgi viņu māca liela vientulība, jo ļaudis viņu uzskatīja par grēcinieku. Un tieši tad, kad it kā viss būtu izdarīts, jo daudzi taču bija saņēmuši dziedināšanu, – Jēzus pievēršas Matejam un sauc viņu pie sevis. Fiziskā veselība, lai arī cilvēki to vērtē tik augstu, tomēr nav viss, tā nevar dāvāt pilnīgu laimi, jo pilnīgs piepildījums ir rodams vienīgi pie Dieva, Dieva klātbūtnē. Svarīgākā ir dvēseles veselība. Fizisko kaišu dziedināšana ved uz būtiskāko – uz to, kas atklājās muitnieka Mateja dzīvē. Nevar apstāties pusceļā – priecāties tikai par miesas veselību, kas, protams, ikvienam cilvēkam ir ļoti svarīga, – ir jāilgojas pēc dvēseles veselības. Jēzus nāca uz Kafarnaumu pie pilsētas iedzīvotājiem ne jau tāpēc, lai izpildītu vienīgi viņu vēlmes, bet lai pildītu Tēva gribu, lai aicinātu cilvēkus pie Tēva. Jēzus vispirms dāvāja to, kas ļaudīm šķita svarīgākais, bet, iedams projām, deva to, kas tiešām ir vissvarīgākais, – aicināja sekot.
Iedams projām no Kafarnaumas, Jēzus ieraudzīja cilvēku, vārdā Matejs. Dievs ieraudzīja cilvēku un apstājās pie viņa, lai aicinātu pie sevis. Tā tas notiek jau no pasaules sākuma. Dievs, kas bija radījis cilvēku, meklēja viņu dārzā tad, kad cilvēks bija sagrēkojis, meklēja tādēļ, lai apsolītu pestīšanu. Un Dievs joprojām meklē cilvēku un apstājas pie viņa.
Jēzus ieraudzīja cilvēku, vārdā Matejs. Nevis grēcinieku, lai kaut ko viņam pārmestu, bet konkrēto cilvēku! – cilvēku, vārdā Matejs. Jēzus viņam nepārmeta par grēkiem, kurus vēlāk pieminēja farizeji, bet aicināja: “Seko man!” Šajā notikumā atklājas liela patiesība par Dievu – Dievs redz cilvēku. Cilvēks savā brālī tik bieži redz grēcinieku un ne vienu reizi vien neprot priecāties par sava brāļa laimi. Cik bieži arī šodien mēs redzam nevis cilvēku, bet viņa grēkus. Redzam alkoholiķi, narkomānu, zagli, slepkavu, cietumnieku, AIDS slimnieku utt., bet neaizdomājamies, ka tieši pie tāda cilvēka, tāpat kā pie Mateja, Jēzus apstātos. Cik bieži mēs vēlamies uzreiz panākt grēcinieka atgriešanos, bet neprotam apstāties viņam blakus, lai kopā turpinātu ceļu pie Jēzus, pie Dieva.
Iedams projām no Kafarnaumas, Jēzus ieraudzīja cilvēku. Vārds “kristietis” pieprasa, lai tie, kas sevi tā sauc, dzīvotu pēc Kristus parauga. Jau šīsdienas Evaņģēlija fragmenta pirmais teikums mūs mudina pārdomāt par to, ko nozīmē sekot Jēzum. Ikvienā cilvēkā, par kuru dzirdam, kuru redzam vai satiekam, mēs esam aicināti redzēt cilvēku, kuru “ieraudzīja” un pie kura apstājās arī Dievs. www.mieramtuvu.lv |
