Viņš iedrošina un apgalvo, ka mēs patiešām varam kļūt tīri dvēselē, varam kļūt tuvi Dievam, varam sarunāties ar Viņu un būt Viņa draugi. Tas ir patīkami un iepriecinoši. Šie vārdi ir kā laimes apsolījums. Nožēlo grēkus, atgriezies, maini savu dzīvesveidu! Kļūsti tas, kas tu patiešām esi, – Dieva līdzība un attēls, aicināts tik neaptveramai cieņai, svētumam un diženumam: dzīvei kopā ar Dievu.
Taču izrādās, ka šīs visaugstākās vērtības, lai arī cik dārgas, tomēr nesaista visus. Ārējās formas – jā. Tāpat kā Hērods gribēja redzēt Jēzus brīnumus, bet nevēlējās iedziļināties Viņa pasludinātajā Labajā Vēstī, arī mēs labprāt gribam baudīt Ķēniņu ķēniņa draugu godu, taču negribam uzņemties atbildību. Mēs labprāt pieņemam skaistās ārējās formas, taču, ja kāds no mums prasa pildīt pienākumus, tad kļūstam atturīgi. Hērods ar interesi klausījās nedzirdēto Jāņa Kristītāja mācību. Tā kliedēja viņa garlaicību, palīdzēja risināt jautājumu par dzīves jēgu. Līdz kādam noteiktam brīdim viss bija kārtībā. Vēl vairāk! Tas, ko Jānis Kristītājs stāstīja, šķita pat aizraujoši! Dzīve pēc šīs zemes dzīves, pasaule pēc šīs pasaules, vara pēc šīs tetrarhijas. Hērods Jāņa Kristītāja vārdos saklausīja solījumu. Viņš šajā tuksneša askētā saredzēja varu un spēku, stingru raksturu, savaldību un gudrību – gan attiecībās ar savējiem, gan cīņā ar ienaidnieku. Visas īpašības, kas nepieciešamas valdniekam un karavadonim! Hērods vēlējās apgūt šo gudrību. Viņš gribēja būt pārāks par citiem. Kā to panākt? Izrādās, ka jāmaina līdzšinējais dzīvesveids. Jānis Kristītājs deva padomu, mācīja, aicināja, uzmundrināja, bet arī aizrādīja un nosodīja.
Tas, ko tu dari, ir nepareizi! Tu nedrīksti tā turpināt! Negatīva nots. Kritika. Hērodam – gluži tāpat kā mums – tas nepatika. Jāmaina tas, pie kā esmu pieradis, kas man patīk un ko es uzskatu par labu. Taču es negribu to mainīt. Es gribu palikt tas pats vecais cilvēks un nevēlos kļūt jaunais.
Sāpīgāk par Jāņa Kristītāja lakoniskajiem un skaidrajiem vārdiem Hērodu urdīja sirdsapziņa. Vārdi to bija atmodinājuši, un tagad tā grauza... Neatlaidīgi un neizturami. Skaudri un griezīgi. Kur lai es bēgu, ja mana sirdsapziņa mani arvien uzrunā Jāņa Kristītāja balsī? – domāja Hērods. Kā lai es atsakos no sava grēka, ja tas ir tik salds, patīkams un pierasts? Un mans dzīvesveids, mani netikumi ir kā upes gultne, kurā palu ūdeņi atkal atgriežas un nemeklē citu virzienu. Cilvēki, mans galms, ar kuriem kopā es dzīvoju un grēkoju, mani arvien velk atpakaļ. Arī mani padotie, kas savāc nodevas un kas visi ir uzpirkti, man neļauj sākt jaunu dzīvi. Mana pils, kurā nav lūgšanu vietas, mani dārzi, kuros viss atgādina dzīru priekus un šīs pasaules pārejošo skaistumu, mani virza atpakaļ.
Vai tad skaistums nav tava Dieva radīts? Kādēļ es nevarētu to izmantot? Vai tad šos cilvēkus ap mani nav dāvājis Dievs? Kādēļ gan es viņus nedrīkstētu izrīkot pēc savas patikas un iegribām? Tu, Jāni Kristītāj, man traucē dzīvot! Tava balss man neliek mieru. Tā aicina mani uz to pasauli, kas jau sākas šeit un kas ir mūsu svētceļojuma mērķis. Bet tā mani grib izraut no manas (vai tiešām manas?) pasaules, kur esmu bagāts un varens. Es negribu savu (vai tiešām savu?) varu atdot kādam citam – pat ja tas ir tavs Dievs! Es negribu savu (vai tiešām savu?) bagātību atdot šiem nabagiem, kā tu to pieprasi. Lai apklust tava balss! Mana līdzšinējā dzīve, mani dzīru biedri un tā, ar kuru kopā es dzīvoju (lai gan tu to aizliedzi), tevi apklusina. Apklusina tevi. Bet tavi vārdi manī turpina skanēt.
Mācekļi aiznesa Jāņa Kristītāja miesu. Bet viņa vārdi tiešām mūs turpina uzrunāt: “Sagatavojiet Kungam ceļu!” Gaidiet Viņu līksmi un priecīgi, jo Viņš ir gaisma, kas nāca pasaulē! Esiet skaidrā prātā un nomodā, lai pie savām mazajām uguntiņām, pie saviem ugunskuriem sagaidītu rītu pēc šīs visīsākās nakts! Ko mēs atbildēsim svētajam Jānim Kristītājam viņa dzimšanas dienā? Es vairs negribu būt Hērods. Es gribu būt kopā ar tevi, svētais Jāni Kristītāj, un gatavot Kungam ceļu: savā sirdī un savā Māras zemē – Latvijā! www.mieramtuvu.lv |
