Lai labāk izprastu Evaņģēlija līdzību par sējēju, ir jāzina, kā tad senāk Izraēļa zemē zemnieki audzēja labību. Tajos laikos, kad dzīvoja Jēzus, no tīrumiem ražu novāca jūnijā un tad laukus karstajā, sausajā vasarā atstāja tukšus. Rudenī, sējas laikā, zeme bija ļoti cieta. Taču zemnieki zināja, ka drīz būs lietus. Pie mums lauksaimnieki rudenī sēj ziemājus, lai iegūtu labu ražu nākamajā gadā. Senatnē Palestīnā zemnieki sēja citādi, nekā to dara zemkopji mūsu zemē. Mēs zinām, ka labības sēšanai ir trīs posmi: aršana, sēšana, apbēršana. Taču Jēzus laikos Viņa dzimtenē sējai bija divi posmi. Vispirms sējējs gāja pa tīrumiem un sēja sēklu, un tikai pēc viņa savu darbu veica arājs, kas iesēto sēklu ieara. Lūk, kāpēc sēkla, kas nokrita ceļmalā, bija nederīga. Arājs neara ceļmalas. Sēkla, kas nokrita klinšainā vietā, nevarēja dziļi iesakņoties un izdzīvot. Savukārt ērkšķi Tuvajos Austrumos izaug vairāk nekā 1,8 m augstumā. Tātad iesakņojas un ražu nes tikai tās sēklas, kas nokrīt labā augsnē.
Šī līdzība māca, ka Dievs ir zemkopis, bet mēs esam zeme, kurai jākļūst par labu augsni.
Augsne ir laba tad, ja to kopj. Zemnieks to mēslo, apūdeņo, rūpējas, lai sēkla dīgtu, labība augtu un nestu ražu. Kad sēkla dīgst, tai piemīt liels spēku. Šī spēka radītais spiediens sasniedz pat 400 atmosfēras. Tas ir ļoti iespaidīgs lielums. Lūk, kāpēc jaunais augs viegli izlaužas pat caur asfaltu. Mēs varam tikai apbrīnot dzīvības spēku.
Dieva Vārds ir šis dzīvības spēks, kas laužas cauri mūsu cietajai sirdij.
Dievs tāpat vien neiesēj sēklu, savu Vārdu, lai to atstātu augam savā vaļā. Dievs rūpējas par mums. Viņš pamazām dara mūsu sirdi par auglīgu zemi. Viņš izcērt meža biezokni, izplēš celmus, izrauj ērkšķus, novāc akmeņus. Tad mēslo, apūdeņo un dāvā savu mīlestību, jo Dievs zina, ka mēs varam būt auglīga zeme. Viņš dara visu iespējamo, lai mēs tādi kļūtu.
Tas ir ļoti svarīgi, jo mēs bieži viļamies sevī, un tad mūsos rodas pesimisms, uzskats, ka nespējam būt īsti kristieši. Vecāki apzinās, ka viņiem jābūt par ticības skolotājiem saviem bērniem, bet baidās, ka viņu pagātnes kļūdas neļaus nodot ticību tālāk. Cilvēki, uzaicināti mācīt ticības patiesības, sludināt Dieva Vārdu, iet procesijā vai citādi kalpot draudzē, bieži vien atbild, ka viņi nav pietiekami labi šim uzdevumam, jo, lūk, pagātnē ir pieļāvuši kļūdas. Tādējādi tiek noliegts tas, ka tad, ja Dievs mūs aicina kalpot, ja aicina mūs būt par labu augsni, kur Viņš vēlas iesēt savu Vārdu, Viņš mums dos arī spēku izpildīt savus pienākumus. Cilvēki bieži pieķeras saviem grēkiem un pagātnes kļūdām un nepiedod sev. Nereti nākas dzirdēt tādas frāzes: “Es esmu pēdējais grēcinieks, lai jau bērni iet uz baznīcu.”
Svarīgākais ir tas, ka persona ir atbildējusi Dieva aicinājumam atgriezties pie Tēva. Varbūt atgriešanās piedzīvota tādā žēlastības mirklī kā laulība, bērna piedzimšana vai pat bērna pirmā Komūnija. Varbūt cilvēks sāk ilgoties pēc bērnības gaišajiem brīžiem, kad bija vienots ar Dievu, un tas viņam dod drosmi izsūdzēt grēkus.
Pieņemsim Dieva gādību, Viņa piedošanu! Mēs visi esam Dieva rīki. Mēs varam būt laba augsne, ja Dievs mūs par tādu padara. Neļausimies vainas apziņai par grēkiem, kurus Dievs jau sen ir piedevis, bet gan raudzīsimies ar cerību nākotnē! Piedosim sev, kā mums ir piedevis Dievs, un ļausim Viņam mūs pārveidot par auglīgu augsni, kas nes simtkārtīgus augļus. Mēs būsim auglīga zeme tik ilgi, kamēr paļausimies uz Dievu, ļaujot Viņam rūpēties par Vārda augšanu mūsos.
Mainīsim negatīvo priekšstatu par sevi, ka neko nespējam. Mēs neesam vieni paši. Kungs ir mūsu vidū. Viņš iztaisno mūsu dzīves ceļu. www.mieramtuvu.lv
|
