Mūsu priekšā ir izvēle – meklēt Kungu vai arī to nedarīt. Tomēr Dieva Gars mūs mudina: “Meklējiet Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš tuvu! Bezdievis lai atstāj savu ceļu, un nekrietnais cilvēks – savus nodomus un atgriežas pie Kunga.” (Is 55, 6-7)
Pie tirgus, pūļa vidū, sēdēja neredzīgs cilvēks. Viņa priekšā bija cepure ziedojumiem un uzraksts: “Esmu akls, lūdzu, palīdziet!” Viņam garām gāja kāds vīrs, kas ievēroja, ka cepure ir gandrīz tukša, – tajā bija tikai pāris santīmu. Viņš iemeta tajā pāris monētu un, nelūdzis atļauju, paņēma papīra lapu, apgrieza otrādi un kaut ko uz tās uzrakstīja. Tajā pašā dienā šis vīrs atkal gāja garām neredzīgajam, taču šoreiz cepure bija pilna monētu. Neredzīgais cilvēks pazina vīra soļus un jautāja, vai viņš ir tas, kas apgrieza papīra lapu otrādi, un ko viņš uz tās uzrakstījis. Vīrietis atbildēja: “Nekā tāda, kas nebūtu patiesība. Es tikai nedaudz mainīju to, kas jau bija uzrakstīts.” Un pasmaidījis viņš devās tālāk. Neredzīgais tā arī neuzzināja, ka uz viņa papīra lapas bija rakstīts: “Šodien visapkārt ir pavasaris, bet es to neredzu...”
Meklēt Kungu nozīmē mainīt savu domāšanu un dzīvesveidu, jo tik bieži Dieva domas nav mūsu domas un mūsu ceļi nav Viņa ceļi. Meklējiet Kungu (Is 55, 6), meklējiet Viņa gribu!
Pirmie strādnieki, kurus Dievs – nama tēvs (Mt 20, 1) – aicināja darbam savā Valstībā – vīnadārzā – bija Izraēļa tauta, Derības mantinieki. Bet Dievs ir turpinājis un turpina aicināt savā Valstībā līdz pat vēlai stundai, dāvājot atgriešanos un savas Valstības pavasari arī grēciniekiem un pagāniem – ikvienam no mums.
Kunga meklēšana – tā ir cīņa par brīvību, cīņa ar cilvēka ienaidnieku, kas dažādos veidos ir mūs ietekmējis un sasaistījis. Tā ir cīņa, kurā uzvaru izcīna mūsu sabiedrotais – Dievs –, atraisot visas saites un liekot sabrukt visiem ienaidnieka mūriem. Un mēs varam tikai pateicībā slavēt Viņa Vārdu, žēlsirdību un labvēlību:
“Katru dienu es godāšu Tevi,
Tavu vārdu slavēšu uz mūžīgiem laikiem.
Kungs ir liels un augsti teicams,
neizdibināms ir Viņa lielums.” (Ps 145, 2-3)
Dievs aicina ceļā, kas ved uz pilnīgu vienotību ar Viņu. Pieņemot Kristības un Euharistijas sakramentu, cilvēks kļūst fiziski vienots ar Kristu. Kristietis pieder Kristum arī ar savu miesu: “Kristus tiks pagodināts manā miesā – vai nu ar dzīvi, vai ar nāvi.” (Flp 1, 20)
Tāpēc arī Kristum ticīga cilvēka dzīve, ciešanas, slimības un nāve noslēpumainā veidā kļūst par paša Kristus dzīvi, ciešanām un nāvi, jo Kristus mājo šajā cilvēkā. Ļoti augstu vienotības pakāpi ar Kristu ir sasnieguši svētie – piemēram, apustulis, kam veltīts šis jubilejas gads – svētais Pāvils, kā arī svētais, kas nesa savā miesā Kristus brūču zīmes, – tēvs Pio no Pjetrelčīnas – un daudzi citi.
Meklēsim Kungu ikdienā! Vienotībā ar Kristu mēs varam darīt arī visvienkāršākās un ikdienišķākās lietas – ja vien mēs tās darām labprāt un saskatām, kāda attiecībā uz tām ir Dieva griba, tad arī ikdiena mūs vēl vairāk vieno ar Kungu. No Kunga pieņemtie garīgo un fizisko ciešanu brīži ir ceļš uz arvien lielāku vienotību ar Viņu. www.mieramtuvu.lv |
