Vispirms dzirdējām par to, kā vīnadārza saimnieks dažādās dienas stundās salīga strādniekus, kā atlīdzību izmaksājot visiem vienādu naudas summu. Tad mēs dzirdējām par saimnieka diviem dēliem, kuri arī tika aicināti iet strādāt vīnadārzā, bet tikai viens no viņiem šo aicinājumu patiešām īstenoja. Savukārt šai svētdienai paredzētais Evaņģēlija fragments mums piedāvā līdzību, kurā tiek runāts par vīnadārza kungu un strādniekiem, kam šis dārzs tika iznomāts.
Tas noteikti nav nejauši, ka tieši šajā gadalaikā, kad dienvidu zemēs tiek novākta vīnogu raža, Baznīca mūs aicina pārdomāt šos Evaņģēlija fragmentus. Vēl jo vairāk Baznīca to dara tāpēc, ka pats Dievs sākumā ar praviešu, vēlāk ar paša Jēzus starpniecību mums ir vēlējies atklāt, ka mēs – ikviens cilvēks – esam Dieva īpašums, ka mēs visi esam viņa vīnadārzs. Piemēram, fragmentā no pravieša Isaja grāmatas mēs lasījām, kā Dievs savā vīnadārzā iestādīja izmeklētus vīnogulājus, uzcēla tam apkārt žogu un aizvāca no tā akmeņus. Tāpat arī psalma refrēns atgādināja, ka Kunga vīnakalns ir Viņa tauta, ka vīnakoks, kuru Viņš iedēstījis, ir izpletis savas atvases līdz jūrai un līdz pat upei – savus dzinumus. Savukārt Jēzus, stāstot tikko dzirdēto līdzību, apstiprina to, ka mēs esam Dieva vīnadārzs un ka šis vīnadārzs mums pašiem tiek uzticēts.
Tieši tāpēc mums var šķist dīvaini, kā gan ir iespējama tik nežēlīga un cietsirdīga attieksme pašiem pret sevi, ja jau mēs paši esam gan vīnadārzs, gan tā kopēji. Neapšaubāmi, mums ļoti gribētos, lai šāda vīnkopju rīcība, par kādu runā Jēzus, paliktu tikai līdzībā ietverta. Taču mēs sevi pazīstam, tāpēc mums jāatzīst, ka šādai rīcībai diemžēl ir daudz kā kopīga ar mūsu dzīvi. Patiešām, jau no pirmajiem savas eksistences brīžiem cilvēka dvēsele ir kā Dieva iestādīts vīnadārzs, kas, mūsu apziņai pilnveidojoties, tiek mums uzticēts, lai varētu nest augļus attiecīgajā laikā. Tomēr, gadiem ejot, mēs reizēm aizmirstam savu patieso uzdevumu, aizmirstam, ka esam tikai vīnadārza strādnieki, nevis no Dieva neatkarīgi saimnieki, kas ar savu dzīvi drīkst rīkoties pēc savas labpatikas. Un ja vēl mēs būtu labi strādnieki! Ja cilvēks sāk uzskatīt sevi par vienīgo savas dzīves saimnieku, tad agri vai vēlu viņš to izposta. Pa dzīves lauku bradā klejotāji un savvaļas dzīvnieki, un tā augļi kļūst nekam nederīgi.
Taču Dievs cilvēku neatstāj šādā stāvoklī, jo mēs taču patiešām esam Viņa vīnadārzs. Dievs dara visu, lai cilvēks spētu nest labus augļus. Šim nolūkam Viņš ik pa brīdim sūta pie mums savus kalpus dažādu iedvesmu veidā un uzrunā mūs ar cilvēku un sirdsapziņas palīdzību. Visbeidzot Dievs liek, lai mūs uzrunā Viņa Dēls, kas ir patiesais Dieva Vārds un kam būtu jākļūst par mūsu dzīves stūrakmeni. Bet vēlamais rezultāts tomēr ne vienmēr tiek sasniegts, jo mēs tik bieži apslāpējam sevī sirdsapziņas balsi un neļaujam visām labajām iedvesmām izpausties dzīvē. Tik bieži mums trūkst drosmes un paļāvības, lai uzklausītu un pieņemtu Dieva Vārdu. Jo, kad Viņš mūs uzrunā, mums kļūst it kā bail, ka Dievs var ienākt un sākt valdīt mūsu vīnadārzā, kas patiesībā ir Viņa īpašums. Bet, tā rīkojoties, mēs nodarām ļaunumu tikai paši sev, jo atmetam savas dzīves stūrakmeni. Un – pats galvenais! – tādās reizēs mēs aizmirstam to, ka Kristus taču nenāk, lai iznīcinātu savu vīnadārzu jeb mūsu dzīvi. Tieši pretēji – Viņš nāk, lai to darītu auglīgu.
Arī šodien, kad klausāmies šo līdzību, Dievs ar sava Vārda starpniecību turpina mūs pacietīgi uzrunāt. Mēs varbūt gribam teikt: “Nu jā, tā taču nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad Viņš to dara. Gan jau pienāks laiks, un tad es saņemšos un sākšu cītīgi strādāt, lai kaut ko izlabotu savas dzīves vīnadārzā.” Uz to varam atbildēt – jā, Dievs patiešām savā žēlsirdībā ir ļoti pacietīgs, un varbūt Viņš kādu laiku vēl gaidīs. Tomēr atcerēsimies, ka tur, kur netiek pieņemta un izmantota Dieva pacietīgā žēlsirdība, tās vietā var nākt Viņa taisnīgums. Tāpēc šķiet, ka pareizāk mums katram būtu apzināties savu stāvokli jau tagad. Un, ja mūsu darbi un sirdsapziņa liecina par to, ka esam attālinājušies no patiesā vīnakoka, kas ir Kristus, tad lai nekavējamies pie Viņa atgriezties, zinot, ka Dieva žēlsirdība ir neizmērojami liela. Izdarīt šo atgriešanos šodien mums palīdz psalma vārdi, kurus lai pieņemam dziļi savā sirdī.
Debespulku Dievs, paskaties no Debesīm, uzlūko un apraugi šo vīnakoku un pasargā viņu, ko ir iestādījusi Tava labā roka, atvasi, ko Tu sev esi nostiprinājis. Savukārt mēs neatkāpsimies no Tevis. Tu uzturi mūs dzīvus, un mēs piesauksim Tavu vārdu. Kungs, debespulku Dievs, atjauno mūs atkal, rādi gaišu savu vaigu, un mēs būsim glābti. www.mieramtuvu.lv |
