Šodien, 21. gadsimtā pēc Kristus, ir daudzkārt dzirdētas domas, ka mūsu laika cilvēkiem šajās līdzībās izteiktās pamācības vairs neesot vajadzīgas. Viss līdzībās teiktais esot novecojis un nemoderns. Dzirdot tādas runas vai arī lasot šodienas brīvdomātāju rakstus, vienmēr atcerēsimies paša Jēzus teikto par nākamajiem laikiem un cilvēkiem, kas tajos dzīvos. Tāpēc jau arī Jēzus daudzkārt atgādināja: “Daudz ir aicināto, bet maz – izredzēto.”
Atstājuši neticīgo cilvēku tukšos un nepamatotos iebildumus un kristiešiem izteiktos pārmetumus, domās atgriezīsimies Jēzus laikmetā. Lūgsim Dievu Svēto Garu, lai Viņš mums palīdz izprast šodien lasīto Evaņģēlija fragmentu. Mēģināsim apjaust, kāds bija laiks, kurā Jēzus savu līdzību izteica, un uz ko sacītais mudina mūs.
Līdzību, kuru šodien pārdomājam, Jēzus izteica vienā no pēdējām savas zemes dzīves četrām dienām. Tikko bija notikusi Jēzus svinīgā ierašanās Jeruzalemē – Viņš iejāja pilsētā uz ēzelīša, pūlim skaļi gavilējot: “Hosanna!” Arī atlikušajās pēdējās dienās pirms apcietināšanas Jēzus turpināja mācīt un izglītot gan savus apustuļus, gan sanākušos klausītājus. Lai to darītu, Jēzus izmantoja līdzības. Tika pastāstītas vairākas izcilas līdzības, kuras cita citu papildināja un vēl skaidrāk un tiešāk izteica patiesības, kas nepieciešamas cilvēku pestīšanai.
Citu līdzību vidū Jēzus stāstīja par kāzām un kāzu mielasta dalībniekiem. Pēc tā laikmeta ieražām uzaicinājums uz kāzām un citām līdzīgām svinībām tika sūtīts divkārt. Vispirms aicinātie viesi tika informēti par paredzētajām kāzām, bet, kad viss svinībām nepieciešamais bija sagatavots, nāca otrais uzaicinājums, kurā bija norādīta konkrēta svētku diena un stunda. Redzam, ka arī stāstītajā līdzībā tas viss ir ievērots un izpildīts.
Redzam arī to, ka aicinātie atteicās ierasties, aizbildinādamies ar dažādiem iemesliem: “Piedod, man nav laika. Man jādara tas un tas, man jāiet tur un citur, man jākārto ļoti svarīgas darīšanas...”
Salīdzināsim šo reakciju ar piedalīšanos Svētās Mises Upurī mūsdienās. Iemeslu atteikties ir vēl vairāk nekā toreiz. Gan televīzijas pārraides, gan datora spēles, gan filmas un sporta pasākumi, medības, makšķerēšana un vēl daudz kas cits aizvilina šodienas cilvēku prom no Dieva godināšanas un slavēšanas.
Bieži ir dzirdēts, ka mūsdienu cilvēks prāto: “Ja šodien, mūsu laikmetā, dzīvotu un darbotos Jēzus Kristus, kā Viņš uzstājās toreiz Palestīnā, tad mūsu līdzcilvēku attieksme pret Viņu būtu daudz cienīgāka. Bet citādi Jēzus stāstītajām līdzībām šodien nav dzīva piemēra...” Tā un līdzīgi domā un spriež daudzi mūsdienu cilvēki.
Godātie Kristum ticīgie! Pievērsīsimies mūsdienu īstenībai nopietnāk! Padomāsim par to, ko Kungs Jēzus mums ir atstājis. Uz visas mūsu planētas pastāv Jēzus Kristus dibinātā un uzturētā svētā katoliskā Baznīca, kurā Viņš ir pastāvīgi klātesošs Vissvētākajā Sakramentā. Jēzus ir atstājis septiņus sakramentus, ar kuru starpniecību nemitīgi darbojas savā Baznīcā. Laikā, kad Jēzus stāstīja līdzību, kuru šodien pārdomājam, tā visa vēl nebija. Tagad, šodien, pastāv Kristus Baznīca, kas darbojas, Kunga nemitīgās klātbūtnes stiprināta. Tas notiek visur, visā pasaulē. Paliek tikai jautājums: kā mēs šodien šo lielo žēlastību izmantojam? Vai mēs ar sirsnību un pateicību nākam pie Jēzus un piedalāmies Viņa rīkotajā mielastā?
Šajā brīdī, godātie Kristum ticīgie, gribas atgādināt kādu slavenā krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska romānā “Brāļi Karamazovi” tēlotu epizodi. Jēzus atnāk kā cilvēks mūsu laikmetā un vērtē Viņa dibinātās Baznīcas un tās vadītāju darbību. Jēzus aizrāda par kļūdām, bet kā tad mūsdienu Baznīcas vadītāji, to dzirdot, rīkojas? Šo vietu romānā ir vērts izlasīt ikvienam, bet īpaši derīgi un pat ieteicami to darīt būtu Baznīcas kalpiem.
Daudzkārt izsakot sirsnīgu pateicību Dievam par ticīgajiem un neticīgajiem, mums ir jābūt īpaši pateicīgiem par Jēzus dibināto Baznīcu, par septiņiem sakramentiem un Svētās Mises Upuri. Ārēji, ar miesas acīm, mēs to visu redzam simtos tūkstošu uzceltajās baznīcās. To redzam gan milzu bazilikās un katedrālēs, gan pavisam mazās kapelās. Mēs to redzam bīskapu, priesteru un diakonu kalpošanā un miljonu ticīgo cilvēku lūgšanās un dzīvē. Neskaitāmās svētnīcās joprojām turpinās Dieva Vārda sludināšana, tiek lasīts arī šis Evaņģēlija fragments, kuru pārdomājam šodien. Un izrādās, ka stāvoklis pasaulē ir tieši tāds pats kā toreiz, pirms diviem tūkstošiem gadu. Arī šodien ir cilvēki, kas pieņem aicinājumu nākt uz Ķēniņa Dēla kāzām – nākt uz Svēto Liturģiju –, un to viņi arī dara. Ir arī tādi, kas aizbildinās ar it kā ļoti svarīgiem apstākļiem un atsakās nākt. Bet vēl ir ļoti daudz tādu, kas dzīvo, nemaz necenšoties Jēzus aicinājumu sadzirdēt.
Netrūkst arī tādu cilvēku, kas ir Jēzus aicinājumu dzirdējuši un kuriem ir iespēja to dzirdēt atkal un atkal no jauna, bet viņi pat no dzirdēšanas tīšu prātu atsakās. Vispirms es to saku par jūdu reliģijai piederošiem cilvēkiem. Viņi nepieņem vēsturiskos faktus, kas notikuši pagātnē. Lasītā Evaņģēlija fragmenta 7. pantā ir sacīts: “To uzzinājis, ķēniņš sadusmojās un, nosūtījis savu karaspēku, nonāvēja šos slepkavas, un nodedzināja viņu pilsētu.” Un, lūk, vēstures fakts. 70. gadā pēc Kristus dzimšanas Jeruzalemes templis tika izlaupīts un nodedzināts. Jeruzalemes pilsēta tika nopostīta līdz pamatiem. Posts un bēdas nāca pār tiem, kas atteicās pazīt Ķēniņa – Dieva – Dēlu.
Taču šī līdzība mums atgādina par daudziem notikumiem arī plašākā nozīmē. Dievs mūs visus aicina uz svētku mielastu. Ikviens kristietis ir aicināts priecāties par visu, ko Kungs ir dāvājis. Līdzība atgādina arī to, ka ne tikai mūsu sliktā rīcība dara mūs nedzirdīgus pret Kunga aicinājumu. Daži uzrunātie taču devās veikt derīgu un vajadzīgu darbu tīrumos, tirdzniecībā un citur. Tās nebija kādas grēcīgas vai ļaunas nodarbes, tieši otrādi – šie cilvēki steidzās turpināt savā būtībā labus pienākumus. Cilvēks var viegli aizrauties ar saviem ikdienas darbiem un pilnīgi aizmirst par savu nemirstīgo dvēseli, par mūžību. Kārtodams ikdienas dzīves vajadzības, cilvēks viegli aizmirst par pašu Dievu.
Neraudzīsimies uz Kunga aicinājumu, domājot par to, ka mēs varam tikt sodīti, bet gan par to, ko mēs zaudēsim, ja uz Kunga aicinājumu neatsauksimies. Nelaime un traģēdija pastāv tajā, ka cilvēks pats sevi izstumj no priecīgajām dzīrēm, no Dieva valstības. Šī līdzība mums atgādina to, ka visi Dievam nepaklausīgie būs vislielākie zaudētāji. Un vēl kāda būtiska patiesība, kas mums jāatceras: attiecībās ar Dievu mēs neko nevaram “nopelnīt”, bet gan visu saņemam kā nepelnītu žēlastību.
Godātie Kristum ticīgie! Šodien mēs varam pārdomāt brīnišķīgu līdzību. Savas pārdomas noslēgsim ar paša Kunga Jēzus padomu: “Atdod ķeizaram to, kas pieder ķeizaram, un Dievam – to, kas pieder Dievam!” (Mt 22, 21; Mk 12, 17; Lk 20, 25) www.mieramtuvu.lv |
