- Kalpojot Liepājas Svētā Jāzepa katoļu draudzē, viens no garīgās aprūpes darbiem Jums saistās arī ar cietumu. Vai variet pastāstīt sīkāk, kā notiek šī garīgā aprūpe? Sākumā tā izveidojās kā nepieciešamība, jo cietuma kapelāns vērsās pie manis ar tādu lūgumu, aiziet parunāties ar kādu Mārtiņu. Kad es aizgāju, nebija tikai Mārtiņš šo vēlēšanos izteicis, bet arī citi ļaudis, kuri ir cietumā nomitināti uz kādu laiku. Sākās mums sarunas un gatavošanās kristībām, jo šie cilvēki nebija kristīti, viņi izteica šo vēlēšanos. Un es tā arī nosaucu „Svētdienas skola cietumā”. Pievienojās arī citi ļaudis šai svētdienas skolai. Pienāca arī laiks pēc Lieldienām, kad vajadzēja kristīt un arī pirmo Svēto Komūniju dot, un reizē arī bija Iestiprināšanas sakraments. Toreiz cietumā notika arī pirmā Svētā Mise. - Vai uz šo "svētdienas skolu" atnāca tikai katoļu ticības pārstāvji, vai arī citu konfesiju pārstāvji? Sākumā atnāca tie, kuri vēlējās saņemt Kristības sakramentu, un tieši Katoļu Baznīcā. Pēc tam pievienojās arī tie, kuri jau ir kristīti Katoļu Baznīcā, bet vairāk ir tādi, kuri vispār nav kristīti. - Jūsuprāt, tāda iestāde kā cietums un Dievs, vai tas ir saistāms? Liekas, ka grūti ir to saistīt, bet, kā ticībā mēs arī sakām, Dievs jau ir visur, un Dievs ir arī cietumā. Dievs cietumā atver šo cilvēku sirdis savām patiesībām tajā vidē, kurā viņi ir, māca šos cilvēkus arī izdzīvot šajā vidē ar to, ko viņi uzzina katehēzē, ko šie cilvēki saprot no Svētiem Rakstiem, no šīs ticības patiesībām. Viņi cenšas to ienest savā ikdienas dzīvē, un cenšas pēc tā dzīvot. Ne jau uzreiz tas tā iznāk, ne jau viss uzreiz iziet gludi. To reizēm nesaprot citi kameras biedri, to reizēm nesaprot arī cietuma uzraugi, bet šie cilvēki cenšas. Pēc tam, kad mēs satiekamies, viņi nāk ar savām problēmām: „Redzi, es tā un tā gribēju, un man tā un tā nesanāca.” Viņi par to sūdzas un prasa, kā tad man rīkoties. Būtībā tā ir tāda dzīves skola, kas nav pazīstama ārpus cietuma sienām, kas ir pavisam savādāka tieši šai cietuma vidē, ne tā, kā tas ir pasaulē. Man ir prieks, ka Dieva Vārds tik tiešām pierādās šiem cilvēkiem, viņi saprot, ka tas ir dzīvs, ka tas viņiem ir nepieciešams, un, ka viņi visiem spēkiem cenšas dzīvot pēc Dieva Vārda. Tāpat, viņi izslāpuši pēc kristībām, jo katru reizi viņi prasīja: „Nu, kad tad mums būs tās kristības. Kad tad varēs saņemt Vissvētāko Sakramentu?” Tagad ir oktobra mēnesis, un tēma par ko mēs runājam ir „Rožukronis”. Jau ar cietuma kapelāna starpniecību, es aizsūtīju uz cietumu rožukroņus, un tagad man jāiet, un mēs mācīsimies tos izmantot. Vienā nodarbībā, kad tikāmies, mēs jau mācījāmies, tagad turpināsim vienkārši lūgties rožukroni, un caur rožukroni iepazīt visu pestīšanas vēsturi. - Pēdējā laikā dažādos masas saziņas līdzekļos izskan tādas domas, ka šie cilvēki, kas nonāk cietumā un pēc tam tiek brīvībā, praktiski "neizlabojas". Viņi paliek vēl sliktāki, ja tā varētu teikt, un atkal pēc kāda laika atgriežas cietumā. Jūsuprāt, vai cietumā dzirdētais Dieva Vārds, palīdz šiem cilvēkiem, kaut vai dažiem, nenonākt atpakaļ? Vai Dieva Vārds ir palīdzējis pēc tam, iznākot no cietuma, adaptēties un uzsākt labāku, skaistāku dzīvi? Visi šie cilvēki, kuri nāk uz katehēzes nodarbībām, visi viņi ir recidīvisti. Vairākas reizes jau tiesāti un bijuši cietumā. Tagad ar viņiem runājot, viņš saka: „Es nevēlos vairāk šeit nonākt. Es gribu pārmainīt visu savu dzīvi un vēlos, lai man Dievs palīdz to izdarīt.” Šīs apņemšanās ir skaistas un ļoti spēcīgas. Protams, mēs gatavojamies šajās katehēzes nodarbībās ne tajai dzīvē, kas ir cietumā, bet dzīvei, kas ir brīvībā, lai viņi spētu dzīvot arī brīvībā, lai saprastu, ka Dievs ir radījis pasauli, devis likumus, lai cilvēks būtu brīvs šajā pasaulē. - Kalpojot arī Liepājas Svētā Jāzepa katoļu draudzē, Jums notiek arī cita veida garīgā aprūpe. Nesen notika ražas svētki. Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par tiem. Redziet, gan cietumā, gan arī draudzē cilvēkiem ir jāatver sirdis uz Dievu. To ļoti labi var izdarīt ne tikai ar vārdiem, ne tikai ar skaistiem sprediķiem, bet tā ir konkrēta darbība, jo mīlēt mēs nevaram tikai ar vārdiem. Mīlēt – tas nozīmē darboties. Vēlējos sarīkot draudzē šos ražas svētkus, lai cilvēki pateiktos Dievam par visu, ko viņi ir saņēmuši. Bieži vien ir tā, ka mēs tikai lūdzam, prasām no Dieva to, kas mums vajadzīgs. Uzskaitām veselu sarakstu kā Ziemassvētku vecītim. Vai mēs pateicamies? Tās bieži vien ir ikdienas rūpes, kas nomāc pateicību, cilvēks aizmirst pateikties par to, ko viņš jau ir saņēmis. Šie dievkalpojumi, kas bija svētdienā, bija tādi pateicības dievkalpojumi, lai cilvēks saprastu, ka viņam ir jāpateicas. Tas tāpat, kā Jēzus jautāja vienam spitālīgajam, kurš bija dziedināts: „Kur tad ir pārējie?” Bet reizē tika dziedināti arī desmit citi spitālīgie, tikai viens atnāca un paldies pateica. Lai mēs būtu starp tiem, kuri pateicas Dievam. Biju aicinājis ļaudis izteikt pateicību ar upurdāvanu, ko viņi varēja nest uz baznīcu. Tie varēja būt dārzeņi, augļi, kaut kas tāds, ko viņi varēja sagatavot maznodrošinātiem cilvēkiem. Bija divi mērķi šim pasākumam, lai ļaudis pateiktos Dievam, lai piedalītos žēlsirdības darbā un padomātu par tiem, kam iet grūti šajos laikos, kad nav nemaz tik viegli izdzīvot mūsu ekonomiskajā situācijā. Ļaudis atsaucās, atnesa visādus labumus, par ko šie nabadzīgie ļaudis bija ļoti, ļoti pateicīgi, jo dāvanas tika nestas no sirds. Neviens ar to, ko atnesa, neplātījās, bet nolika baznīcā un saņēma par to lielu Dieva žēlastību, pateicību. - Jūsuprāt, kur tad ir vieglāka vai grūtāka šī garīgā aprūpe, cietumā vai savā draudzē? Es domāju, ka katrā vietā ir sava specifika, un mēs nevaram teikt, kur ir vieglāk, kur grūtāk. Priesterim jau tā kā svētajam Pāvilam ir jābūt saprotošam ar visiem. Ja priesteris ir ar veciem cilvēkiem kopā, viņam jāsaprot veco cilvēku problēmas, ja ar jauniešiem, tad jauniešu lietas un problēmas. Ja ir cietumā, tad ir jāsaprot šo cietumnieku dzīve un problēmas. Man jau kādreiz bija tāda prakse. Kalpoju Jēkabpilī kā vikārs, un tad arī bieži gāju uz cietumu, arī semināra laikā biju diezgan biežs viesis Centrālcietumā. - Kāds ir Jūsu paša garīgais ieguvums, aprūpējot visus šos cilvēkus? Es ļoti priecājos par to, ka redzu, ka Dieva žēlastība nāk pār cilvēku, un kā tā darbojas, un cik Dievs ir labs pret katru cilvēku. Tas arī manu ticību, manu kalpojumu stiprina, jo arī mums kā priesteriem, priesteru aicinājums visu laiku ir jākopj. Šie cilvēki, kurus mēs ikdienā satiekam, palīdz pašam priesterim savu aicinājumu apzināties un to kopt. - Paldies Jums par sarunu. Lai Dievs palīdz arī turpmāk šajā kalpošanā! Sanita Zustere,
"Vatikāna Radio" Liepājā |
