Latvijā viņu atklājam zināmā mērā tikai tagad. Pirmskara gados bīskaps Sloskāns bija ļoti pazīstams, par to liecina arī Latvijas valdības iestāšanās par viņa atbrīvošanu un sajūsmas pilna sagaidīšana Rīgā.
- Vai jūs varētu pastāstīt – kā ar viņu iepazināties?
Bīskaps Sloskāns bija Garīgā semināra vadītājs Beļģijā, kur iestājos 1947. gada septembrī, tas darbojās Šildē. Seminārā jau bija kādi 10 audzēkņi, kad es viņiem pievienojos kopā ar Paulu Grieniņu un Pēteri Kozuli, ierodoties no Vācijas caur Luksemburgu. Bīskaps Sloskāns ņēma mūs savā gādībā, pat sākot mācīt franču valodu, jo bija nodoms semināristus izvietot pa Beļģijas garīgajiem semināriem. Visi kopā satikāmies tikai brīvdienās, lai tās pavadītu kopā ar bīskapu. Mums – trim jaunākajiem, vispirms bija grēksūdze un dažas dienas garīgām pārdomām, kad bīskaps izskaidroja seminārista pienākumus. Bīskapa priekšlasījumi bija tik izsmeļoši, ka radās iespaids – esmu iegājis jaunā, pievilcīgā dzīvē. Bīskaps bija teicis, ka viņš dotu pat savas asinis, lai tikai no mums iznāktu īsti, svēti priesteri. Mācību gadam sākoties, semināristus nosūtīja uz attiecīgiem beļģu semināriem bet mani un Pēteri Kozuli nosūtīja franču valodas apgūšanai beļģu vidusskolās. Tiku norīkots uz Briseles saleziāņu vidusskolu. Par visu gādāja bīskaps Sloskāns, jo mūsu vecāki bija palikuši Latvijā.
- Ko bīskaps Sloskāns personīgi jums ir devis?
Seminārā, kurā iestājos, man bija sākusies jauna dzīve. Pilnībā paļāvos uz bīskapu Sloskānu un pieņēmu viņa tēvišķos padomus. Mūsu dzīvesveids līdzinājās apustuļu dzīvei, kad viņi dzīvoja kopā ar Jēzu Kristu. Brīvdienās semināristiem bīskaps sniedza garīgos priekšlasījumus un ar katru semināristu satikās personīgi. Esmu viņam ļoti pateicīgs par sagatavošanu priesterībai. Katrs garīgais seminārs jau dod daudz, bet bīskapa Sloskāna devums man bija izcils. Viņš uzrunāja konkrēti kā tēvs un audzinātājs, ne tikai teoloģisko zinību pasniedzējs. Sevišķi pateicīgs esmu par patriotisko audzināšanu. Viņš mūs aicināja vienmēr 18. novembrī celebrēt Svēto Misi par Latviju. Viņš mūs gatavoja nākotnes darbam Latvijā. Pēc semināra beigšanas un pēc priestera ordinācijas bīskaps Sloskāns mani sūtīja studēt Luvēnas universitātē un tur iegūt doktora grādu vēsturē. Pēc tam viņš vēl izteica vēlēšanos, lai es brīvprātīgi dotos uz Romu un iegūtu zinātnisko grādu teoloģijā, jo tas noderēšot pasniegšanai Rīgas Garīgajā seminārā. Toreiz gan vēl nebija zināms, vai mēs piedzīvosim Latvijas brīvību. Es bīskapam paklausīju un pēc kādiem 30 gadiem man bija iespēja vairākus gadus pasniegt dažādus priekšmetus Rīgas Garīgajā seminārā. Bīskaps Sloskāns atbalstīja arī vairākus latviešu jauniešus, lai viņi varētu studēt Beļģijas universitātēs.
- Vai ir kas tāds piedzīvots kopā ar bīskapu Sloskānu, kurā jūs gribētu dalīties?
Nāk prātā Ziemassvētku noslēpums – Dieva Dēla iemiesošanās. Dažkārt cilvēki Jēzu atzina par vienkāršu cilvēku, kas no citiem cilvēkiem ārēji neatšķīrās. 2004. gada 20. decembrī pāvests Jānis Pāvils II atzina bīskapa Sloskāna varonību visos tikumos. Beļģu tauta, kas bīskapu Sloskānu pazina tuvāk, viņu dēvēja par svētu, bet tas nebija tādēļ, ka viņš būtu izcēlies ar kādiem varoņdarbiem. Cilvēki saskatīja viņa svētumu ikdienā – viņa izturēšanos pret cilvēkiem, viņa nostāju, kas izstaroja tuvību ar Dievu. Bīskaps pats cienīja ikvienu cilvēku. Viņam nepatika šauri uzskati, kas izpaužas farizejismā. Viņš kritizēja arī dažas izpausmes Baznīcā, kas bija ieviesušās un ko Vatikāna II koncils mainīja.
- Ko, jūsuprāt, būtu svarīgi izcelt bīskapa Sloskāna dzīvē?
Bīskaps Sloskāns augstu vērtēja vienkāršo cilvēku dievbijību un strādīgumu. Viņš mēdza daudzināt klostermāsas un ģimeņu māmiņas, kas pazīst tikai lūgšanu un ikdienišķo pienākumu pildīšanu. Bīskaps pats bija lūgšanas cilvēks un īpaši godināja Dievmāti. Savus semināra vadītāja pienākumus viņš pildīja priekšzīmīgi. Katrās brīvdienās semināristiem bija atrasta uzturēšanās vieta un tika paskaidrots – kā tur nokļūt. Viņš audzināja semināristus, gādājot par viņiem un daloties zināšanās par Dievu. Lielu vērību viņš piešķīra celibātam un šķīstības tikumam, mudinot semināristus brīvprātīgi pieņemt šķīstības solījumu jau pirms priestera ordinācijas.
- Ko viņš mums var nozīmēt šodienas Latvijā, sabiedrībā, Baznīcā? Ko bīskaps B.Sloskāns var nozīmēt citām konfesijām?
Bīskaps Sloskāns bija ļoti atvērts ekumēnismam, viņš vienādi cienīja ikvienu kristīgo konfesiju piederīgos. Nesen uzzināju, ka bīskaps Sloskāns, būdams pasniedzējs Rīgas Garīgajā seminārā, audzēkņiem bija teicis, lai viņi nekad nekritizētu citu konfesiju ticīgos. Vajadzības gadījumā viņš mudināja priesterus dot visus sakramentus arī citu konfesiju piederīgajiem, piemēram – nāves briesmās. Beļģijā bīskaps galvenokārt bija pazīstams kā ateistiskā komunisma režīma upuris, daudzās konferencēs viņš liecināja par to. Bīskaps Sloskāns piedeva visiem, kas bija viņam darījuši pāri padomju izsūtījumā, bet deva liecību pret ateistisko režīmu kā tādu. Viņš īpaši izcēlās ar cilvēciskumu. Arī saviem semināristiem viņš prasīja cilvēcisko tikumu izkopšanu – respektēt savu ķermeni un glīti izturēties sabiedrībā. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, un ja mīlestība valda dvēselē, tad arī viss cilvēks ir saskanīgs.
- Vai jūs atceraties kādus īpašus bīskapa izteicienus vai ieteikumus?
„Sentire cum Ecclesia” – būt saskaņā ar Baznīcu, šos vārdus bīskaps labprāt atkārtoja Garīgā semināra audzēkņiem. Viņš mudināja būt saskaņā ar pāvesta mācību un tulkot pāvesta svarīgākos dokumentus. Īpaši viņam patika pāvesta enciklika par Baznīcu kā Kristus mistisko Miesu. Viņš stingri iestājās arī par laulības svētumu un pret dzimstības ierobežošanu abortu veidā.
- Kas būtu jādara, lai mēs pēc iespējas labāk varētu sagatavoties uz iespējamo bīskapa Sloskāna pasludināšanu par svētīgu?
Būtu vairāk jāiepazīstas ar bīskapu Sloskānu. Viņš bija pazīstams un mīlēts visā Latvijā, bet trimdas gadi ir viņu atsvešinājuši. Vairums skolotāju, kuri bīskapu iepazina un iemīlēja, piedaloties viņa vadītajās rekolekcijās, jau ir mūžībā. Bīskaps Latviju atstāja kara beigās, bet to mīlēja no sirds. Tikumos viņš bija audzis arī svešatnē. Tas būtu liels ieguvums mūsu tautai, ja tā godinātu svētīgo bīskapu un līdz ar to bagātīgi saņemtu Dieva dāvanas ar viņa starpniecību. Gatavosimies uz viņa pasludināšanu par svētīgu! Jautājumus sagatavoja priesteris Andris Marija Jerumanis
 Foto: Jaunavas Marijas kongresa laikā lurdā. No kreisās: bīskaps Ā. A. Brumanis, bīskaps B. Sloskāns un priesteris N. Trepša. | 
