Pāvests paskaidroja, ka Evaņģēlijā šī tikšanās atklāj autentiska reliģiskā dialoga būtību. Tā ir apmaiņa, kas notiek, kad cilvēki godprātīgi atveras cits citam, uzmanīgi ieklausās otrā un savstarpēji bagātinās. “Tas ir dialogs, kas rodas no slāpēm,” teica Leons XIV, “no Dieva slāpēm pēc cilvēka sirds un no cilvēka slāpēm pēc Dieva. Tiekoties pie akas, Jēzus pārvar kultūras, dzimuma un reliģijas barjeras. Viņš aicina samariešu sievieti uz jaunu kulta izpratni, kas neaprobežojas ar kādu noteiktu vietu, bet īstenojas Patiesības Garā. Šis brīdis skar pašu starpreliģiskā dialoga kodolu. Tā ir Dieva klātbūtnes atklāsme, kam nav robežu, kā arī aicinājums Viņu meklēt ar cieņu un pazemību. Pāvests atgādināja, ka pirms 60 gadiem, 1965. gada 28. oktobrī, līdz ar Deklarācijas “Nostra aetate” promulgāciju, pavērās jauns tikšanās, respekta un garīgās viesmīlības apvārsnis. Šis dokuments mums māca tikties ar citu reliģiju ticīgajiem nevis kā ar svešiniekiem, bet kā ar ceļabiedriem, ejot patiesības ceļu; ar cieņu izturēties pret atšķirībām, apliecinot mūsu kopējo cilvēciskumu un katrā reliģiskajā izpētē atšķirt vienīgā dievišķā Noslēpuma atspulgu, kas apskauj visu cilvēci. Leons XIV aicināja neaizmirst, ka vispirms dokuments “Nostra aetate” bija orientēts uz ebreju pasauli, ar kuru svētais Jānis XXIII vēlējās nodibināt sākotnējās attiecības. Pimoreiz Baznīcas vēsturē bija iecerēts izviedot doktrinālā traktāta formu par kristietības ebrejiskajām saknēm, kas būtu neatgriezenisks punkts Bībeles un teoloģijas ziņā. “Kopš tā laika visi mani priekšteči skaidriem vārdiem ir nosodījuši antisemītismu,” teica Leons XIV. Arī viņš apgalvoja, ka “Baznīca necieš antisemītismu un cīnās ar to jau paša Evaņģēlija dēļ”. Pāvests atzīmēja, ka šodien ar pateicību varam raudzīties uz to, kas ir panākts ebreju un katoļu dialogā šajos gadu desmitos. Tas nav izdevies tikai cilvēku spēkiem vien, bet ar Dieva palīdzību, kas, saskaņā ar kristīgo pārliecību, ir dialogs pats par sevi. “Nevaram noliegt, ka šajā laikā ir bijušas arī nesaprašanās, grūtības un konflikti, taču, tie nav traucējuši dialogu turpināt. Arī šodien nedrīkstam pieļaut, ka politiskie apstākļi un dažu personu netaisnība mums atņem draudzību, jo īpaši tāpēc, ka līdz šim ir panākts tik daudz,” sacīja Leons XIV. Svētais tēvs apgalvoja, ka “Nostra aetate” gars turpina apgaismot Baznīcu. Tā atzīst, ka visas reliģijas var atspoguļot “tās patiesības staru, kas apgaismo visus cilvēkus” (2) un kas meklē atbildes uz lielajiem cilvēka eksistences noslēpumiem, tā, lai dialogs būtu ne tikai intelektuāls, bet dziļi garīgs. Deklarācija aicina visus katoļus – bīskapus, klēru, konsakrētās personas un lajus iesaistīties dialogā un sadarbībā ar citu reliģiju ticīgajiem, atzīstot un veicinot to, kas ir labs, patiess un svēts viņu tradīcijās. Šodien tas ir nepieciešams gandrīz katrā pasaules pilsētā, kur cilvēku mobilitātes dēļ mūsu garīgās un piederības atšķirības ir aicinātas uz tikšanos un brālīgu sadzīvošanu. Pāvests piebilda, ka dokuments “Nostra aetate” mums atgādina, ka patiess dialogs sakņojas mīlestībā, vienīgajā miera pamatā, kā arī taisnībā un izlīgšanā, tajā pašā laikā stingri atsakoties no jebkādas diskriminiācijas un vajāšanu formas, apliecinot katra cilvēka vienlīdzīgu cieņu. 60 gadus pēc “Nostra aetate” iznākšanas, pāvests aicināja pajautāt: ko varam darīt šodien? “Atbilde ir vienkārša,” viņš teica – “darbosimies kopā”, jo vairāk nekā jebkad agrāk pasaulei ir nepieciešama mūsu vienotība, draudzība un sadarbība. Katra no reliģijām var dot savu pienesumu, lai mazinātu cilvēciskās ciešanas un parūpētos par mūsu kopējām mājām, mūsu planētu Zemi. Svētais tēvs atzīmēja, ka reliģiju respektīvās tradīcijas māca patiesību, iejūtību, izlīgšanu, taisnību un mieru. Tāpēc katrā brīdī ir jākalpo cilvēcei. Kopā ir jāsaglabā modrība, lai nenotiktu pārkāpumi Dieva, reliģijas un paša dialoga vārdā, kā arī briesmas, ko izraisa reliģiskais fundamentālisms un ekstrēmisms. Pāvests aicināja atbildīgi stāties pretim arī mākslīgā intelekta izaicinājumiem, jo tad, kad tas tiek izprasts kā alternatīva cilvēciskajam, tas var smagi iedragāt cilvēka cieņu un neitralizēt viņa atbildību. “Kā visi zinām,” teica Leons XIV, “ mūsu reliģijas māca, ka miers sākas cilvēka sirdī. Šajā ziņā reliģija var spēlēt būtisku lomu. Ir jāatgriež cerība mūsu personīgajā dzīvē, mūsu ģimenēs, kvartālos, skolās, ciematos, valstīs un pasaulē. Šī cerība balstās uz mūsu reliģisko pārliecību, uz pārliecību, ka jauna pasaule ir iespējama.” Noslēgumā pāvests atgādināja, ka pirms 60 gadiem “Nostra aetate” nesa cerību pēckara pasaulei. “Šodien esam aicināti atjaunot šo cerību karu izpostītajā pasaulē un degradētajā dabas vidē. Darīsim visu, lai nekas mūs nevarētu šķirt,” pamudināja pāvests audiences dalībniekus, kuru vidū bija dažādu reliģiju pārstāvji. Audienci viņš noslēdza, aicinot visus uz klusu lūgšanu un atgādinot, ka lūgšanai piemīt spēks pārveidot mūsu attieksmi, mūsu domas un vārdus, kā arī mūsu rīcību. Vaticannews.va | 
