Kad pārdomājam par šo dienu, mūs var pārņemt divējādas izjūtas – no vienas puses, svētki var celt mūsu sirdi un domas pie svētajiem, kas ikvienu cilvēku mudina iedziļināties cēlās jūtās un vērtībās, par ko bieži vien mums, ikdienas rutīnas nomāktiem, nav laika domāt un ko negribas darīt, jo tas no mums prasa šķietami pārāk daudz. Atceroties svētos, mūsos var rasties arī citādas izjūtas, jo apzināmies to, cik lielas un radikālas prasības šie cilvēki savā dzīvē ir īstenojuši, lai sasniegtu mērķi, pēc kā sirds dziļumos ilgojas ikviens cilvēks, – laimi. Šajos svētkos, uzlūkojot svēto paraugu, katram ir iespēja izvērtēt, kur viņš atrodas savā garīgajā dzīvē. Jācer, ka šīs pārdomas arī mums dāvās cerību un iedrošinājumu savā dzīvē kaut ko mainīt, labot, lai brīdī, kad būs jāpārkāpj šīs dzīves slieksnis, mēs iemantotu pārveidotu, dievišķu dzīvi un svēto kopību Dieva valstībā.
Vēlos izcelt svēto lomu Baznīcā, jo bieži vien tā ir par iemeslu neizpratnei un pretenzijām. Minēšu dažas nianses, ko Baznīca parasti uzsver tad, kad kādu atzīst par svētu un pasludina, ka ticīgais varonīgi praktizējis tikumus un bijis uzticīgs Dieva žēlastībai. Katrs cilvēks savu personību saglabā arī pēc nāves, un tad tā vēl vairāk iegūst skaidru Dieva attēla un līdzības spožumu – tas jo īpaši jāsaka attiecībā uz svētajiem. Baznīca, apzinoties šo patiesību, svētos mums sniedz kā paraugu – uzlūkojot viņus, mēs varam daudz personiskāk aktualizēt Jēzus nesto Dieva Vārdu savā dzīvē. Mēs redzam, ka šis Vārds ir nācis pie visiem, un atbilstoši savam dzīves stāvoklim, talantiem, spējām un vēlmēm mēs varam to likt par savas dzīves pamatu. Otrs aspekts, ko vēlējos izcelt, – svētie ir mums dāvāti kā palīgi, aizbildņi pie Dieva. Viņi jau ir iemantojuši kopību ar Dievu, uz kuru mēs tikai tiecamies, un, viņus atbilstoši godinot, mēs varam vērsties pie svētajiem ar lūgumu, lai viņi mums palīdz, aizbilstot par mums Dievam. “Atbilstoši godināt” nozīmē izrādīt svētajiem cieņu kā Dieva draugiem un kā radībai, kas ir Viņam dārga, tā pienācīgi slavējot visa Radītāju Dievu.
Evaņģēlija fragments, kuru šodien Baznīca piedāvā pārdomāt, ir kā mierinājums, iepriecinājums un stiprinājums, jo tajā savā veidā tiek atklāts ceļš uz svētumu, kuru ir gājuši svētie pirms mums un kas tiek piedāvāts ikvienam. Kalna svētības mums izvirza prasības, kas ir pretstatā pasaulē valdošajai mentalitātei un tādēļ vēl jo vairāk šķiet grūti pildāmas ievainotajam cilvēkam. Gribas teikt, ka to nav iespējams paveikt cilvēciskiem spēkiem, tomēr tas nav neiespējami Dievam, ja vien ļaujam Viņam darboties mūsu dzīvē. Evaņģēlijā sastopamais kalna simbols mūs mudina domāt par visām tām reizēm, kad, piemēram, Mozus vai Jēzus kāpa kalnā, lai sastaptos ar Dievu un pavadītu laiku lūgšanā. Runa ir par iespēju tikties ar Dievu un dziļām attiecībām ar Viņu. Uz tām ir aicināts arī mūsdienu cilvēks, jo tieši dziļas attiecības ar Dievu lūgšanā paver svētuma ceļu un ļauj cilvēkam pievienoties svēto pulkiem Dieva valstībā.
Visbeidzot – vēlos pamudināt ieklausīties Svēto Rakstu vārdos, kurus Baznīca skaidri pauž kā aicinājumu uz svētumu, un atsaukties uz svētā Augustīna sacīto, ka aicināti mēs esam nevis tādēļ, ka esam svēti, bet esam svēti tādēļ, ka esam aicināti. Lai Dievs, visiem svētajiem aizbilstot, palīdz mums citam citu stiprināt ceļā uz laimi Dieva valstībā! Mieramtuvu.lv |
