Kāpēc Svētajos Rakstos Jēzus Kristus tiek saukts par Karali? Vecajā Derībā šis apzīmējums minēts vairāk nekā divus tūkstošus reižu. Arī Jaunajā Derībā tas atkārtojas vairāk nekā simt reižu. Īpaši karaļa tēls saistīts ar Dāvida dzimtu (sal. 2 Sam 5, 1-3). Jaunās Derības grāmatās Jēzus bieži tiek saukts par karali un arī Mesiju, proti, par “svaidīto”, – tātad Jēzus ir svaidītais karalis, kas cēlies no Dāvida cilts.
Šodien Dieva Vārda liturģija uzsver Kristum piemītošās karaļa varas trīs īpašos aspektus: Viņš ir Labais Gans, grēka, sātana un nāves Uzvarētājs un taisnīgais Tiesnesis.
Pirmajā lasījumā Ezehiēls pravieto par Kristu – Labo Ganu –, kas atnāca pie mums, lai dibinātu Tēva mīlestības valstību nevis ar spēku un varu, bet ar gana pazemību un labestību. “Redzi, es pats uzmeklēšu savas avis un tās apraudzīšu.” (Ez 34, 11) Cilvēki nepaklausības un grēka dēļ attālinājās no Dieva un tika ļaunā izklīdināti. Kristus, Labais Gans, meklēja pazudušās avis, tās dziedināja un atdeva savu dzīvību, lai tās varētu atgriezties pie Tēva.
Otrajā lasījumā uzsvērta Jēzus uzvara pār grēku un nāvi. Kristus nomira un augšāmcēlās, lai tie, kas Viņam tic, iemantotu mūžīgo dzīvi. Laiku beigās Kristus nodos valdīšanu Tēvam, lai Dievs visā būtu viss (1 Kor 15, 28).
Dievs mājo ne tikai Debesīs, bet arī virs zemes, viņš ir mūsu Draugs, Brālis un Karalis. Viņš aizvien un mūžīgi ir tas pats – gan Evaņģēlijā, Euharistijā, Baznīcā, gan atklājoties daudziem svētajiem. Tas pats Jēzus, kas reiz mazs, nespēcīgs un kluss gulēja Betlēmē silītē, tagad mājo tabernākulā. Tas pats Jēzus, kas bērnībā izstiepa savas rociņas, aicinot savu Māti, tagad izstiepj rokas, aicinot mūs nākt pie Viņa un pieņemt Viņa mīlestību. Tabernākuls ir mīlestības Karaļa mājoklis, kurā Viņš uzturas jau 20 gadsimtus, lai mūs dziedinātu un pasargātu no ļaunā, lai mūs apvienotu un piepildītu ar dievišķo mīlestību.
Diemžēl tabernākuls atmiņā atsauc ne tikai saulainos Jēzus uzvaru brīžus, cilvēku vidū pavadītos draudzības un prieka acumirkļus, bet arī ienaidnieku nievas un šausmīgās agonijas stundas. Viņš tur paliek vienmēr un no turienes neaizies, par spīti vienaldzībai, nepateicībai, nodevībām un svētzadzībām, ko Viņam nākas piedzīvot, un par spīti sātanistu, masonu un “jūdasu” pūļiem, kas nav pārtraukuši Viņu vajāt un šodien to dara vēl niknāk un viltīgāk. Tā ir mīlestības cīņa ar ļaunumu. Tā ir mīlestības cīņa ar nāves kultūru. Un šī cīņa beigsies ar uzvaru, jo mēs no Bībeles zinām, ka Dieva mīlestības valstība uzvarēs, tāpēc ka Kristum pienākas valdīt, līdz visus ienaidniekus Viņš būs nolicis zem savām kājām (1 Kor 15, 25).
Tāpat kā aizdzīt tumsu ir iespējams tikai tad, ja iededz gaismu, tā arī ļaunumu var uzveikt tikai ar mīlestību. Jo mīlestība spēj visu mainīt, visu pārvērst. Mīlestība ir vislielākais spēks pasaulē. Diemžēl tikai nedaudzi cilvēki ļauj pār sevi valdīt dievišķajai mīlestībai. Bet mīlestība var darboties un palīdzēt cilvēkam kļūt par mīlestību vienīgi tad, ja viņš ļauj tai sevi vadīt.
Svētais Kirils no Jeruzalemes katehēzē par Kristus otro atnākšanu saka: “Mēs sludinām Kristus atnākšanu – ne tikai pirmo, bet arī otro, kas ir daudz brīnišķīgāka par pirmo. Pirmā sludināja ciešanas, bet otrā nesīs Dieva valdīšanas karalisko kroni.” Kad šīs zemes virsū nāks Dieva mīlestības valstība, tad gaisma kliedēs tumsu un Tēva prāts notiks kā Debesīs, tā arī virs zemes.
Šai svētdienai paredzētais Evaņģēlija fragments mums vēsta par Kristus – taisnīgā Tiesneša un visas pasaules Karaļa – otrreizējo atnākšanu savā diženumā un godībā pasaules beigās. Kristus mūs tiesās nevis pēc zināšanām, kuras būsim ieguvuši, slavas vai sakrātās mantas, bet pēc tuvākmīlestības darbiem. Jo mīlestība ir Viņa sūtības, mācības un visa pestīšanas darba mērķis. Kas nemīl, tas pats sevi brīvprātīgi izraida no Kristus valstības, un Pēdējās tiesas dienā tas tiks apstiprināts uz visiem laikiem. Šī tiesa būs ļoti precīza, svarīgi būs nevis vārdi, bet konkrētie darbi: “Es biju izsalcis, un jūs man devāt paēst; es biju kails, un jūs mani apģērbāt; es biju slims, un jūs mani apraudzījāt; es biju cietumā, un jūs mani apmeklējāt.” (Mt 25, 35-36) Lai gan Kristus ir godības Karalis, Viņš kļuva par mūsu Brāli un atalgos katru pat par visniecīgāko mīlestības darbu, bet tiem, kas rīkojušies pretēji, Viņš sacīs: “Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī…” (Mt 25, 41)
Jēzus – Karaļa – Sirds ir tā pati vakar, šodien un mūžīgi, vienmēr žēlsirdības un mīlestības pilna. Tā neizsakāmā mīlestībā gaida noskumušos un grēciniekus, trūcīgos un izslāpušos, raudošos, vientuļos un slimos, lai visus sev pieglaustu. Mums jākļūst maziem, jāatgriežas skolas solā, taču šoreiz tā ir Dieva skola, kurā mums jāiet, lai mācītos mīlestību – mācītos ļaut sevi mīlēt citiem un mīlēt citus tādus, kādi tie ir, netiesājot, nekritizējot, nenosodot. It īpaši – lai mēs mācītos mīlēt paši sevi, kādi esam pēc Tēva prāta radīti.
Kristus mīlestības un miera valstība virs zemes iestāsies tikai tad, kad Viņš tiks atzīts par ikviena cilvēka, ģimenes, sabiedrības un tautas Karali. Kaut Jēzus mums tagad vai vismaz nāves stundā palīdzētu saprast svētā Bonaventūras vārdus: “Jēzu, Tavā maigajā Sirdī es esmu radis Karaļa, Brāļa un Drauga Sirdi.” Mieramtuvu.lv |
