Gaidīšana var būt patīkama – tāda kā labā ģimenē, kur ar priecīgu nepacietību gaida pārrodamies mājās mīļoto cilvēku. Vai ticīga cilvēka Adventa ilgošanos nevaram pielīdzināt šādām ģimeniskām gaidām? Pāvesta Pāvila VI iemīļotā tēze par ģimeni kā mazo baznīcu nebūtu jāīsteno ierobežotā, sadzīviski apmierinātā lokā, bet jāprojicē uz visu ģimenes locekļu savstarpējo atbalstu, gaidot Kunga Jēzus atgriešanos godībā.
Gaidīšana var būt arī netīkama vai pat nomācoša. Vai paši kādreiz neesam kaut ko tādu piedzīvojuši? Varbūt pirms nopietna eksāmena pie mazāk iemīļota pasniedzēja vai arī pirms kādiem medicīniskiem izmeklējumiem? Tādās gaidīšanas reizēs cilvēka apziņā rosās uzmācīga doma – kaut tas viss būtu tikai slikts sapnis vai satraukta prāta projekcija! Grēku slogs un aptraipīta sirdsapziņa kristietim neļauj atbrīvoties aizrautīgam gara lidojumam pretī Jēzum, aptumšo gaidas un liek izdomāt dažādus veidus, kā sevi nodarbināt ar visu ko citu, lai tikai nebūtu jāieklausās, vai mana labākā Drauga soļu atbalss neatskanēs pie manas dvēseles sliekšņa. Adventa otrās svētdienas kolektes lūgšana tieši tāpēc vēršas pie varenā un žēlsirdīgā Dieva, lūdzot, lai Viņš mums māca Debesu gudrību, tā ka šīs dzīves rūpes mums netraucētu iet pretī Pestītājam, Dieva Dēlam (Romas misāle, 126).
Tikpat pretrunīgu emociju apdvesta var būt mūsu attieksme pret vārda “gatavošanās” izpratni. Bieži vien kādam mīļam un tīkamam notikumam – lūk, piemēram, pavisam drīzajiem Ziemassvētku priekiem – spējam gatavoties ar dedzīgu aizrautību, kaut arī visu iecerēto pasākumu sagatavošana prasa ilgstošu piepūli un ievērojamu laika patēriņu. Vēl lielākas rūpes sagādā kāzu svinību sarīkošana. Bet vai gan lielā gatavošanās daudziem jauniem ļaudīm ir šķērslis atbilstoši savai gaumei un ieražām atzīmēt vienreizējo notikumu divu cilvēku mūžā? Svētajos Rakstos tieši ar kāzu svinībām saistīto pozitīvo asociāciju dēļ Jēzu sauc par Līgavaini. Adventa laikā Kristus draudzes spraigā gatavošanās orientēta uz to, lai katrā dvēselē atmodinātu patiesas ilgas pēc sava jau ceļā esošā Līgavaiņa.
Vai zinām arī kādus negribētas gatavošanās piemērus? Te varētu minēt mūsu tautas laikmetu griežos vairākkārt piedzīvoto pošanos bēgļu gaitām vai došanos izsūtījumā. Dažkārt pāris stundu vai pat minūšu laikā nelaimīgajam bija jāpaspēj sagatavoties ceļam, kas cilvēku uz ilgiem gadiem vai pat visu mūžu šķirs no dzimtajām mājām un mīļotās dzimtenes. Rakstniece un esejiste Zenta Mauriņa ar sažņaugtu sirdi vēl pēc gadu desmitiem svešumā rakstīja, kā, dodoties bēgļu gaitās, viņai bija atvēlētas tieši piecas minūtes, lai no sava dzīvokļa izvēlētos līdzņemšanai tās grāmatas, bez kuru mierinošajiem vārdiem, viņa domājusi, nebūs iespējams pārvarēt sūrās trimdas ceļu grūtības. Bet vai mēs savukārt varam būt droši, ka mums reiz būs dāvātas pat tās pašas nabaga piecas minūtes, lai cienīgi sagatavotos doties ceļā pie Jēzus?
Tātad mūsu apziņā Adventa laika atslēgvārdiem “gaidīšana” un “gatavošanās” piemīt ļoti plašs emociju spektrs. Sargāsimies no kristieša modrību iemidzinošiem apgalvojumiem, ka labam cilvēkam nebūtu par ko uztraukties, ka Adventa gaidīšanas un gatavošanās laiks viņam nedrīkstot būt citāds kā vien tīkams un līksms un ka Adventa vienīgās rūpes būtu laikus sadegt sveces eglītē, izsūtīt apsveikumus un sacept krietni daudz etnogrāfisku piparkūku. Tā runāt un rakstīt būtu tas pats, kas Jēzus atnākšanu reducēt uz betlēmītes iekārtošanu draudzes dievnamā Ziemassvētku vakarā, nevis aktualizēt Adventam raksturīgo atgriešanos un sirds konversiju mūsu Kunga varenās otrreizējās atnākšanas gaidās.
Pareizo izpratni par Adventa noskaņojumu mums var mācīt rūpīga iedziļināšanās Dieva Vārda dzīvajā vēstī. Adventa otrajai svētdienai paredzētie Svēto Rakstu lasījumi dara mūs uzmanīgus. Visos trijos lasījumos nepārprotami dominē optimistiska nots. “Mieriniet, mieriniet manu tautu,” atkārto pravietis Isajs. (Is 40, 1) Pravietim ir dota kāda laba vēsts, kas jādara zināma, ir jākāpj augstā kalnā, jāpaceļ balss, lai šī vēsts sasniegtu visus. Pravieša sludinātā labā vēsts piepildās gan krietnus piecus gadsimtus vēlāk, proti, atnākot Tam, kas pēc Jāņa Kristītāja tuksnesī sludinātās grēku nožēlas kristības savus ļaudis kristī Svētajā Garā (Mk 1, 8). Jānis Kristītājs ir Labās Vēsts jeb Evaņģēlija priekšvēstnesis, Kristus priekštecis jeb priekšgājējs. Ar viņa sludināšanu un mocekļa liecību noslēdzas pravieša Isaja mesiāniskais redzējums par Kunga atnākšanai ilgi gatavoto ceļu un līdzenām takām, kas kalpos Viņa atklāšanās laikam.
Bet šis sagatavotais ceļš un takas neattiecas vienīgi uz ļaudīm, kas klausījās un piedzīvoja atgriešanos, Jānim sprediķojot pirms diviem gadu tūkstošiem. Šis ceļš un takas nezaudē aktualitāti katrā jaunā paaudzē. Šodien tās nav domātas tūristu autobusiem uz Jeruzalemes maģistrāles, tās nav iestaigājuši pat visdievbijīgākie svētceļotāji. Saucēja balss tuksnesī (Mk 1, 3) šodien pirmām kārtām atbalsojas manā un tavā sirdī, tajā tuksnesī, kur nav jāatdod pirmā vieta nekam citam kā vienai vienīgai balsij.
Tā ir Kristus balss, pēc kuras cilvēks ilgojas, jo visas pārējās skaņas ir sausu un saulē izdedzinātu smilšu nedzīva zuzēšana. Tā ir balss, kas sauc nostāties uz taisnā ceļa, balss, kuru vairāk vai mazāk apzinīgi katra cilvēka sirds izmisīgi cenšas atklāt. Visas pārējās tuksnesī iemītās pēdas ir malds un mirāža, kas ved projām no Labās Vēsts saucēja, atpakaļ pie šīs dzīves rūpju likšanas mūsu vērtību skalas pirmajā vietā, pašam ceļiniekam smagi sagumstot zem nevajadzīgu raižu nastas.
Adventa otrās svētdienas kolektes lūgšanā izsakām vēlmi, lai žēlsirdīgais Dievs mums māca Debesu gudrību, tā ka šīs nomācošās dzīves rūpes mums netraucētu iet pretī Pestītājam, Dieva Dēlam. Adventa laikā godprātīga atbilde Baznīcas sludināšanā un Svēto Rakstu lappusēs rodamajam aicinājumam uz arvien jaunu atgriešanos ir kā nemitīga ceļa līdzināšana Kristus atnākšanai. Dieva Vārda aicinājumam dzirdīgā sirdī Adventa gaidas un gatavošanās visā daudzšķautņainajā pilnībā atklāsies kā jaunās debesīs (2 Pēt 3, 13), lai kristieša dvēsele spētu gavilēt Jēzus drīzās atkalatnākšanas gaidīšanas priekā. Mieramtuvu.lv |
