Šajā svētdienā mēs pārdomāsim par prieka iemesliem un nozīmi kristieša dzīvē. Dieva Vārds mums atklāj, ka cilvēks ir radīts nevis skumjām, bet priekam. Kāpēc tad mūsu vidū ir tik daudz noskumušu cilvēku? Kāpēc viņi nepriecājas, kaut arī tik ļoti pēc tā ilgojas?
Kāda man pazīstama ģimene šovasar bija aizbraukusi uz Ēģipti atpūsties. Kad pēc ceļojuma mēs satikāmies, uz manu jautājumu, kādas ir spilgtākās ceļojuma atmiņas, ceļotāji man teica, ka viss bijis vienkārši brīnišķīgi – laiks fantastisks, visu dienu spīdējusi saule, brokastīs ar dažādiem gardumiem pārpildīts zviedru galds, ēd un dzer, cik gribi, bet... viņus ļoti pārsteidzis un izbrīnījis tas, ka vairākums ģimeņu drūmi sēdējušas pie galda un klusējušas, it kā tām kāds būtu atņēmis dzīvesprieku.
Jau kopš novembra beigām mūsu pilsētu ielās un lielveikalos valda pirmssvētku drudzis – kņada, steiga, dāvanu pirkšana... Taču, kad atnāk svētki, veikali ir tukši, atkritumu tvertnes pilnas ar dāvanu iesaiņojumiem. Ziemassvētku dāvanas izdalītas, bet daudziem sirdī tukšums, bailes, vientulība.
Kāpēc? Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka cilvēks dzīvē meklē kaut ko tādu, kas varētu piepildīt viņa sirdi. Bet ar dārgām dāvanām un greznām viesībām sirdi piepildīt nevar. Tā ir mākslīga barība, tie ir elki, kas novērš mūs no dzīves patiesā mērķa un traucē būt laimīgiem. Ķēniņš Dāvids psalmā saka: “Pagānu dievekļi ir zelts un sudrabs, cilvēku roku darbi. Tiem ir mute, bet tie nerunā, tiem ir ausis, bet tie nedzird. Tiem līdzīgi kļūst tie, kas tos taisa, un visi, kas uz tiem paļaujas.” (Ps 115, 4-5.8) Ja cilvēks neatrod stipru un drošu pamatu – Jēzu Kristu –, tad viņa sirds paliek tukša, izsalkusi un nelaimīga.
Tuksneša tēvs Evagrijs no Pontas (345-399), kas ir slavenu garīgās dzīves un askētikas darbu autors, skumju iemeslus skaidro šādi: “Ja kāds mīl visu pasaulīgo, tas vienmēr būs noskumis, bet tam, kas to nemīl, prāts būs allaž priecīgs. Kas ir kārs uz mantu, tas būs ļoti sarūgtināts, kad to zaudēs, bet tam, kam manta nerūp, skumjas ies secen. Kas ilgojas pēc slavas un goda, tas būs dziļi apbēdināts, kad piedzīvos negodu, bet pazemīgais arī negodu pieņems labprāt. Kas mīl Dievu, no tā skumjas būs tālu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes.”
Šodien lasītajā Evaņģēlija fragmentā Jānis Kristītājs norāda uz galveno skumju un visu mūsu problēmu cēloni: “Jūsu vidū stāv Tas, kuru jūs nepazīstat.” (Jņ 1, 26) Jēzus ir mūsu vidū – Baznīcā, Dieva Vārdā, sakramentos, otrā cilvēkā –, bet daudzi Viņu nepazīst... Pat mēs, kristieši, par maz Viņu pazīstam, jo mūsu attiecības ar Dievu nereti ir formālas un paviršas. Mēs esam tik ļoti aizņemti ar dažādām lietām, ka neatliek laika Tam, kas ir mīlestības un prieka avots. Taču mēs aizmirstam par to, ka nevar būt garīga prieka tur, kur nav vietas Kristum. Formāla attieksme pret ticību nenes ne prieku, ne gandarījumu.
Bet ko tad nozīmē ticēt, pazīt Jēzu? Pāvests Benedikts XVI vienā no trešdienas katehēzēm sniedza īsu un skaidru atbildi: “Kristietība nav kaut kāda jauna filozofija vai jauna morāle, bet gan tikšanās ar dzīvo Dievu, kas pilnībā izmaina dzīvi. Tātad pazīt Jēzu nozīmē pieskarties Viņa Sirdij un ļaut, lai Viņš pieskaras mūsējai.” Tas notiek abpusēji: Jēzus pazīst mani, un es iepazīstu Viņu. Pazīt Kristu nozīmē pieņemt Viņa dzīvi un domāšanas veidu un pieņemt arī savu dzīves krustu, kas ir ceļš uz iekšējo brīvību un laimi.
Lasot šīs pārdomas, varbūt Tevi uzrunāja Svētais Gars un Tu ieraudzīji, ka Tava sirds vēl ir tālu no Kunga, ka Tevī vēl ir daudz no pasaulīgā, ka Tu esi cēlis savu laimes pili, atmetot Kristu, Viņa Evaņģēliju un mācību par krustu. Ja Tu sevī to saskati, tad priecājies un pateicies Dievam, jo tas ir pirmais solis uz atgriešanos.
Pestīšanu mēs varam sasniegt tikai ar ticības palīdzību – atverot savu sirdi Jēzum un atzīstot Viņu par savu Glābēju, kam vienīgajam ir vara pār mums, pār mūsu garīgo aklumu, lepnību, kūtrumu un vājo gribu.
Dariet taisnu Kunga ceļu! (Jņ 1, 23) Ar šiem svētā Jāņa Kristītāja vārdiem Māte Baznīca Adventa laikā aicina savus bērnus sagatavot sirdi Kristum, jo Viņš ir tuvu. Padomāsim, vai arī mēs esam tuvu Kungam. Vai savā ikdienā ierādām Viņam pirmo un galveno vietu? Vai par to liecina mūsu vārdi, darbi un dzīve?
Ja mēs gribam būt patiešām priecīgi un šajā priekā dalīties ar citiem, tad vispirms no sirds meklēsim Dievu, tuvosimies Viņam un atteiksimies no grēka, elkiem un ļaunā gara, kas par katru cenu grib nozagt mūsu sirdij prieku un mieru.
Mīļie draugi, aizdedzinot šodien Adventa vainagā trešo sveci, lūgsim Dievu ar Aleksa Karela vārdiem: “Kungs, mana dzīve bija tuksnesis, jo es nepazinu Tevi. Dari, lai šis tuksnesis uzziedētu un kļūtu par zaļojošu dārzu. Lai katrs dzīves mirklis, kas man vēl ir palicis, būtu veltīts Tev.” Mieramtuvu.lv |
