Viens no augļiem bija viņa lielā mīlestība pret savas draudzes locekļiem, bet ne tikai. Arī visiem tiem, kuri Arsā pie viņa nāca ciemos, pēc padoma un uz grēksūdzi. Pēdējos viņa dzīves gados svētceļnieku skaits sasniedza ap 120 000 cilvēku gadā.
Draudze, mīlestības pavards
Arsas prāvests dzīvoja vienotībā ar Dievu. Viņš bija līdzjūtības pilns pret pūli, kuram nebija gana. Viņš saprata, ka cilvēks, kurš ir attālinājies no Dieva, ir nabadzīgs, jo ir pazaudējis savu garīgās dzīves pavardu. Viņa līdzjūtība neaprobežojās tikai ar garīgo palīdzību, bet viņš veltījās arī savas tautas materiālajām vajadzībām. Arsas prāvesta draudze bija ticības, sakramentālās dzīves un arī brālīgās mīlestības pavards. „Kalpošanas sākumā viņš nodibināja sakarus ar Arsas iedzīvotājiem un vienmēr bija sirsnīgs un pretimnākšs,” apgalvo kāds liecinieks, piebilstot: „Viņš nepagāja garām nevienam jaunietim, to cienīgi nepasveicinot vai nepārmijot draudzīgus vārdus.” Arsas prāvests bija sapratis svētā Franciska no Sales vārdus: „Var noķert vairāk mušu ar medu, nekā ar etiķi.” Viņa labsirdība, līdzsvarotais miers, atvērtība pret cilvēkiem, smalkjūtība, pieklājība un korektums attiecībās ar cilvēkiem ir pierādījums tam, cik viņa sirds bija šķīstīta un pārveidota, esot kontaktā ar Dievu. Viņam nebija bail no cilvēkiem, viņā nevaldīja mazvērtības sajūta cilvēku priekšā, un viņš netēloja, tāpēc ka bija patiess. “Viņa acīs bija šķīstība,” liecina daudzi, jo viņš bija brīvs no kaislībām un mīlēja ar Kristus sirdi. Lūgšana, autentiska garīgā dzīve, neattālina no cilvēkiem, bet dod iekšējo brīvību, lai satiktu citus patiesībā un uzlūkotu viņus ticības gaismā.
Patiess ģimenes tēvs
Mīlestība, kas mita Arsas prāvesta sirdī, aicināja rūpēties par draudzi, tāpēc viņš bieži atrada laiku, lai apciemotu ģimenes, interesētos par cilvēku ikdienas lauku darbiem un parūpētos par viņu personīgajām vajadzībām. Kāds liecinieks stāsta: „Viņš bija draudzes locekļiem kā ģimenes tēvs, nebaidoties iedziļināties sīkumos, kas viņus interesēja.” Viņa draudzes māja bija ārkārtīgi viesmīlīga ciemiņiem, viņš pats reizēm apkalpoja pie galda, kad bija nepieciešams, vai palīdzēja mājas darbos. Visi liecinieki bija iespaidoti par viņa spēju pateikties par vismazāko pakalpojumu. Cilvēki saka: „Likās, ka viņš ir draugs katram.” Katrīna Lasanga saka: „Viņa pieklājība bija sirsnības pilna, bet visi zināja, ka tā nav pasaules sirsnība, bet ka tā nāk no viņa mīlestības pret Dievu un tuvāko.” Prāvests izdzīvoja Evaņģēliju un patiesi pierādīja, ka Jēzus mācība palīdz cilvēkam, to padarot cilvēcīgāku, un atklāja, ka ticība cilvēku negrauj un nepazemo, bet to padara labāku. Arsas prāvests bija kā Kānas brīnums – ūdens tika pārvērsts vīnā. Dievs pārveido cilvēku, to padarot iekšēji skaistu. To, ko Dieva žēlastība bija izdarījusi ar Arsas prāvestu, viņš vēlējās nodot savai draudzei, un tas viņam arī izdevās. Viņš nodeva draudzei lielo mīlestību pret Dievu ne tikai ar savu piemēru, bet ar konkrētu mīlestību pret cilvēkiem. Arsas prāvests bija cilvēku draugs, tāpēc ka bija īsts Dieva draugs. Arsas prāvests bija mīlestības pilns īpašā veidā pret saviem brāļiem priesteriem, to parāda viņa palīdzība citu draudžu skolu dibināšanā, apciemojot citu draudžu slimniekus vai aizvietojot kādu slimu priesteri. Svētā mīlestība parādījās arī veidā, kā viņš attiecās pret saviem pāridarītājiem, dzīvojot pēc Kristus vārdiem: „Kāds jums ir nopelns, ja jūs mīlat jūsu draugus? Mīliet jūsu ienaidniekus.” Kāds smalkums pret ienaidniekiem šajos vārdos: „Negraujiet jūsu ienaidnieku reputāciju.” Un par tenkotājiem viņš teica: „Lūdzieties par viņiem.”
Nabagi ir Dieva draugi
Kā mēs varētu neizcelt Arsas prāvesta sociālo darbību? Viņš nodibināja divas skolas: vienu– zēniem un otru – meitenēm. Viņš bija sapratis, cik svarīga ir cilvēku izglītošana. Ātri vien viņš aptvēra, ka labākā lieta, ko viņš varēja darīt, lai palīdzētu Arsas iedzīvotājiem, bija dot bērniem iespēju labai izglītībai. Kādam priesterim, profesoram, kuru saistīja klostera dzīve, viņš atgādināja, ka visskaistākā lieta, ko varam darīt mūsu gadsimtā, ir jauniešu kristīgā audzināšana. Arsas prāvestam bija ļoti praktiska pieeja lietām, ko pierāda viņa uzņēmība, formējot jauniešus un jaunieties, kurus viņš sūtīja mācīties, lai pēc tam viņi varētu vadīt skolas un mācīt citus. Mēs nevaram noklusēt vēl kādu viņa sociālo darbību: ”Providences” mājas dibināšanu, kas bija domāta pamestām meitenēm. Tajā tika uzņemtas ne tikai bārenes, bet reizēm arī pazudušas meitenes, kuras vēlējās izmainīt savu dzīvi. Tie bija simtiem jauniešu, kuri atrada garīgu, morālu un materiālu atblastu ”Providences” mājā. Sv. J. M. Vianejs ar savu darbību sabiedrības labā parādīja, ka patiess ticības cilvēks, patiess priesteris cieš par savu tautu un ir tuvs visnabadzīgākajiem. Tāds priesteris neuzvedas kā šīs pasaules varenie – kuri bieži vien piever acis cilvēku nabadzības priekšā –, bet uzņemas doties kopā ar savu tautu, kā to darīja pats Jēzus. Kad Jānis Marija Vianejs palīdzēja kādam nabagam, viņš to mēģināja darīt ar vislielāko smalkjūtību, lai nekad neaizvainotu vai nepazemotu otru. „Nabagi ir Dieva draugi,” bieži atgādināja Arsas prāvests. Tāpēc viņš pret tiem vienmēr labi izturējās. “Pret nabagu ir jāizturas kā pret kungu, sakot, ka nabagu draugi ir Dieva draugi. Kad tev nav, ko dot nabagam, lūdz Dievu, lai Viņš sūta kādu citu devēju šī nabaga ceļā.” Viņam patika atgādināt, ka bagātie „žēlojas nemitīgi – viņiem vienmēr kaut kas trūkst,” aicinot bagātos dot nabagiem to, kas pašiem bija par daudz. Viņš pats palīdzēja divdesmit piecām draudzes ģimenēm. No daudziem lieciniekiem zinām, ka bieži viņš deva pat savu apģērbu, kurpes, ēdienu un naudu. Arsas pāvests dzīvoja tā, kā sludināja: „Cilvēki, kuri lūdzas, nožēlo grēkus un pieņem Svēto Komūniju, bet nepilda ticības un mīlestības darbus, līdzinās kokiem, kas zied, bet nedod augļus.”
Garīgā nabadzība
Tuvākmīlestība atklājas vēlmē ļaut citiem iepazīt Dievu un Viņa mīlestību. Arsas prāvests bija sapratis, ka īstā nabadzība ir Dieva nepazīšana un mīlestības trūkums pret Dievu. Tie bija īstie nabagi Arsas prāvesta acīs, un viņš šo cilvēku labā darīja visu iespējamo. Viņš augu dienu pavadīja grēksūdzes krēslā, mācīja katehismu, uzklausīja cilvēkus, deva garīgus padomus un bija īsts garīgais tēvs savai draudzei. Pēc Kristus piemēra, kas uz Krusta sevi visu atdeva pasaulei, Arsas prāvests veltīja visu sevi dvēseļu glābšanai, aizmirstot sevi, lai atdotu savu dzīvi par citiem, bagātinot dvēseles. Līdz ar Kristu piesists krustā, viņš atrada Kristus krustā piemēru savai dzīvei. No Kristus viņš saņēma žēlastību mīlēt pāri cilvēcisko iespēju robežām. Daudzreiz esam kārdināti lūgt Dievu, lai Viņš mums neprasa atdot visu. Benedikts XVI, liekot Arsas prāvestu kā piemēru visiem pasaules priesteriem, vēlējās atgādināt, ka svētums, Dieva un cilvēku mīlestība prasa atdot visu savu sirdi. Arsas prāvests māca, ka patiess prieks priestera sirdī ir tad, ja tā pilnībā atdota Dievam un citiem. Dieva un tuvākā mīlestība kristietībā nav atdalāmas. Kad mēs kā priesteri mēģinām attaisnoties, ka mūsu pienākumi pret cilvēkiem ir bijuši par iemeslu, kādēļ esam pametuši novārtā mūsu garīgo un lūgšanu dzīvi, J. M. Vianeja dzīve mums atgādina, ka, nerūpējoties par draudzību ar Dievu, arī draudzība ar cilvēkiem var tikt izsmelta un kļūt pārāk cilvēciska, nespējīga mīlēt pēc Kristus mēra. Tajā pašā laikā no šī svētā priestera varam mācīties, ka īsta priesterības dzīve nevar noslēgties sevī. Mēs neesam aicināti kļūt par priesteriem mūsu pašu labā, bet, lai mīlētu paši un mācītu mīlēt Dievu citiem, un lai kopā ar Dievu mīlētu tos cilvēkus, ko sastopam mūsu dzīves ceļā. Tai ir jābūt Dieva mīlestībai, kas atspoguļojas mūsu mīlestībā uz līdzcilvēkiem. Arsas prāvests bija patiess gans, nevis komersants, kurš strādātu savās interesēs. “Gans, kurš atdod savu dzīvi par savām avīm.” (Jņ 10,11-18) Pasaulei vajadzīgi priesteri, kuri ir gatavi atdot sevi visu. 
|
