Esam pieraduši tādā veidā sveicināt viens otru, bet vai apzināmies, kāds tad ir šo svētku patiesais vēstījums? Sv. Pāvils raksta: „Tāpēc, ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas! Domājiet par to, kas augšā, bet ne par to, kas virs zemes! Jo jūs mirāt, bet jūsu dzīvība līdz ar Kristu apslēpta Dievā.” (Kol 3,1-3) Apustulis raksta, ka mēs esam augšāmcēlušies kopā ar Kristu. Tātad tā nav kaut kāda teorija, bet gan realitāte. Tas nozīmē, ka līdz ar Kristus augšāmcelšanos dievišķie spēki, kuri bija par iemeslu tam, ka Viņa miesa tapa pārveidota un ir dzīva, ir sākuši darboties arī mūsos. Kristietības centrā nav tas, ko mēs darām, bet gan tas, ko Dievs mums jau ir izdarījis un turpina darīt. Viss pārējais ir tikai mūsu atbilde uz šo Viņa dāvanu. Tomēr nevar neatzīmēt šīs atbildes nozīmīgumu, jo, lai kaut ko saņemtu – šajā gadījumā Dieva dāvanu –, to vajag satvert. Tātad galvenais ir pieņemt. Tikai pēc tam seko dot, jo nav iespējams kaut ko dot, ja nekas nav saņemts. Tāpēc mēģināsim saprast, ko un kā mums vajadzētu pieņemt? Tad arī kļūs skaidrs – ko un kā mēs varam dot. Pirmkārt, esam aicināti pieņemt šo jauno dzīvību, ko Jēzus mums dāvā caur savu augšāmcelšanos. Darām to pateicoties ticībai, kas arī ir Dieva dāvana, un attieksmei pret dievišķās dzīvības kanāliem, kuri mums ir pieejami sakramentālajās darbībās. Bet lai saņemtu ticību, kas kļūs par mūsu atbildi un „roku pastiepšanu“ pretī Dievam, ir nepieciešama pazemība, jo tikai pazemīgs cilvēks saprot, ka viņš nav pašpietiekams, ka viņam kaut ko vajag saņemt. Caur ticību augšāmceltā Jēzus spēkam arī mūsos var notikt iekšējās pārvērtības brīnums, mūsu jaunā piedzimšana un augšāmcelšanās. Jo caur ticību atveram Dievam ceļu uz mūsu sirdi, uz mūsu iekšieni, un tad Viņš var mūsos brīvi darboties. Ieticēt Dievam tādā gadījumā nozīmē: uzticēties Viņam, atrast Viņā un Viņa mīlestībā drošu patvērumu un pamatu zem kājām, sajusties pilnīgi drošam, pārstāt baidīties. Tas nozīmē būt pārliecinātam, ka Viņš mani mīl neskatoties uz maniem pagātnes grēkiem un kļūdām, ka Viņš mani ir radījis unikālu un neatkārtojamu un paredzējis man īpašu vietu savā plānā. Tas nozīmē atklāt, ka Viņš pieņem mani tādu, kāds es esmu, un priecājas par mani, kad es kā mazs bērns gribu nākt pie Viņa un uzticēt Viņam savus priekus un bēdas, gluži kā mīlošam Tēvam. Kristīgā dzīve reizē ir process un auglis, kas rodas no tā, ka Dievs savā visvarenībā mūs rada no jauna (sal. 2Kor 5,17), bet mēs Viņam atbildam, pazemīgi piekrītot saņemt ticības dāvanu, tādējādi, Viņš liek mums atdzimt un mūs augšāmceļ (sal. Rom 6,4-5). Šai Dieva darbībai piemīt radikāla notikuma raksturs. Kristības fakts ir tikai šī procesa iesākums, tas ir kā sēkla, kas iesēta mūsu sirds augsnē. Tagad pārdomāsim jautājumu par to, ko un kā mēs varam dot. Sv. Pāvils raksta: „Bet kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ uzskatu par zaudējumu. Tiešām, es uzskatu par zaudējumu visu sava Kunga Jēzus Kristus pazīšanas dēļ, kas visu pārspēj; tās dēļ es visu esmu zaudējis un uzskatu par mēsliem, lai Kristu iegūtu.” (Flp 3,7-8) Tas galvenais, ko Dievs gaida no kristieša – lai viņš pieņem un nodod tālāk sava Kunga Jēzus Kristus pazīšanu jeb atziņu par savu jauno statusu, jauno dzīvību, kas viņā ir sākusi pulsēt. Tas nozīmē – sniedz liecību par tikšanos ar Kungu. Augšāmceltā Jēzus Kristus dievišķais spēks ir realitāte, tā darbojas pasaulē. Tomēr ticība nāk no sludināšanas un ieklausīšanās, tāpēc sv. Pāvils ar sāpēm sirdī sauc: „Bet kā tie piesauks to, kam nav ticējuši? Vai kā lai tic uz to, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird bez sludinātāja?” (Rom 10,14) „Un kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! ” (Mt 13,9.43; Mk 4,9.23. 7,16; Lk 8,8. 14,35) Tātad pirmais, ko mēs esam aicināti dot citiem, ir vēsts par šo jauno dzīvību, ko mums piedāvā Dievs. Var jau atbildēt, ka pie mums ir daudzi, kas to jau dara, bet neredzam kādus īpašus rezultātus. Tāpēc šeit ir jāpasaka dažus vārdus arī par to, kā dot. Ja aprakstītais līdz šim mums ir bijusi tikai skaista teorija, tad mūsu vārdi nenesīs sev līdz to realitāti, par kuru runājam. Kristietība ir Vārds, kas ir tapis miesa (sal. Jņ 1,14), nevis skaista teorija. Ja esam ieklausījušies šajā Vārdā, paklausījuši Viņam un šis Vārds ir tapis miesa arī mūsu dzīvē, tad mēs nevarēsim to paturēt pie sevis. 
|
