Dieva draudzības ceļvedis Arsas (Francija) prāvestam J. M. Vianejam izdevās atgriezt savu draudzi tāpēc, ka viņš bija patiess Dieva draugs. Atgriezt draudzi nozīmēja to vadīt Dieva atklāšanā, aicinot cilvēkus kļūt par Dieva draugiem. Dažus gadsimtus iepriekš Francijas zinātnieks un filozofs Blēzs Paskāls bija teicis, ka cilvēks bez Dieva ir nožēlojams un ka patiesā cilvēka laime ir būt ar Dievu, būt Dieva draugam. Arsas prāvests šos vārdus pats piedzīvoja savā dzīvē un vēlējās, lai arī viņa draudze un visi cilvēki, ko viņš satika, kļūtu par Dieva draugiem.
Dieva draudzības noslēpums
Dieva draudzības noslēpums Arsas prāvestam saistās ar dziļu lūgšanas dzīvi. Tikai tāpēc, ka viņš bija lūgšanas cilvēks, viņš bija spējīgs sniegt liecību ar savu ticību. Lūgšana viņam bija kā dvēseles elpošana. Pēc prāvesta ierašanās drzudzē cilvēki bija pārsteigti, ļoti agri no rīta ieraugot mazajā baznīciņā ieslēgtu gaismu. „Jau pašā kalpošanas sākumā Jānis Marija Vianejs regulāri gāja uz baznīcu jau četros no rīta un tur palika adorācijā altāra priekšā līdz Mises sākumam septiņos no rīta,” stāsta kāds viņa laikabiedrs. Var teikt, ka baznīca patiesi bija kļuvusi par viņa mājokli. Arsas prāvests vairākas stundas pavadīja tabernākula priekšā adorācijā, dialogā ar Kungu, sarunā no sirds uz sirdi. Viņš savai draudzei teica: „Lai labi lūgtos, nav daudz jārunā. Mēs zinām, ka Jēzus ir tur – tabernākulā. Atvērsim mūsu sirdi, priecāsimies viņa svētajā klātbūtnē – tā ir vislabākā lūgšana.”
Dieva drauga ciešanas
Viņa lūgšana bija arī lūgšana par savu draudzi. Dažreiz varēja dzirdēt, ka Arsas prāvests balsī teica: „Mans Dievs, atgriez manu draudzi: es esmu gatavs ciest visu to, ko Tu vēlies, visas manas dzīves garumā…” Viņš raudāja kā svētais Asīzes Francisks, redzot, cik maz Dieva mīlestības bija viņa laikabiedru sirdīs, arī Arsā viņa kalpošanas sākumā. Patiess Dieva draugs cieš, redzot, cik Dievs maz tiek mīlēts. Arsas prāvests lūdzās ne tikai baznīcā – dodoties apciemot lauku ģimenes, viņa rokās allaž bija rožukronis, viņš arī lūdzās breviāru vai vienkārši meditēja klusumā. Reiz kāds zemnieks viņu atrada mežā, lejot asaras un saucot: „Mans Dievs, atgriez manu draudzi!”
Skolotājs draudzībai ar Dievu
Jānis Marija Vianejs, runājot par lūgšanu, izmantoja zemniekiem piemērotus salīdzinājumus: „Lūgšana jūsu dvēselei ir kā lietus zemei. Varat apmēslot zemi, cik daudz vēlaties, bet, ja trūkst lietus, tā nekam nederēs.” Arsas prāvests bija izcils dvēseļu audzinātājs un zināja, ka bez regulāra dialoga ar Dievu tiek pazaudētas atmiņas par Dievu un arī ticība: „Mēs atskārstam, ka, tiklīdz nerūpējamies par lūgšanu izkopšanu, uzreiz zaudējam debesu lietu garšu: domājam tikai par zemes lietām, bet, ja atsākam lūgties, jūtam atgriežamies mūsos debesu lietu domas un vēlmes.” Savu draudzi viņš aicināja dienas gaitā īstenot īpašu lūgšanu programmu. No rīta, iesākot dienu, izkāpt no gultas, nomesties ceļos mājas krusta priekšā un ar svētīto ūdeni apzīmēt sevi ar krusta zīmi. Viņš mācīja, ka arī darbs var kļūt par reliģisku darbību: strādājot ticībā un mīlestībā kādā nodomā, lūgties par sevi vai kādu citu, lai tiktu dota kāda žēlastība. Pusdienas laikā aicināja lūgties “Kunga eņģeli”. Pirms ēšanas aicināja patiekties par mielastu. Prāvests aicināja reizēm uz mirkli iegriezties baznīcā, lai tur tabernākula priekšā paliktu adorācijā: „Ja ej kādai baznīcai garām, iegriezies, lai pasveicinātu Kungu. Vai tad var iet garām drauga mājai un nepasveicināt draugu?” Arī vakarā viņš aicināja visai ģimenei kopīgi lūgt, uzklausīt garīgu lasījumu vai lūgties rožukroni.
Remdenas dvēseles drāma
Priesteris, kurš nelūdzas, zaudē iekšējo spēku un entuziasmu evaņģelizēšanai, viņš neiztur pagāniskā dzīves veida priekšā un krīt viduvējībā, pieļaujot daudzus kompromisus, tādā veidā dzīve, kas bija pilnībā veltīta Dievam, kļūst tukša un vientuļa. Uzticība Dievam ir atkarīga no uzticības lūgšanai, tā ir patiesība, kas attiecas uz visa vecuma cilvēkiem. Ir neiespējami būt par Dieva draugu bez lūgšanas – sarunas ar Dievu. „Remdena dvēsele,” saka Arsas prāvests, „ir dvēsele, kas garlaikojas, ja lūgšana ir mazliet garāka, jo tās prāts ir tik pilns ar tikko padarīto vai ar to, kas vēl ir darāms, ka tā mocās kā agonijā.”
Lūgšana – sirds pacelšana uz Dievu
Arsas prāvests mums ir atstājis skaistu lūgšanas skaidrojumu, kuru ir vērts pārdomāt: „Sakām, ka lūgšana ir sirds pacelšana uz Dievu. Sakām labāk, ka tā ir salda saruna starp bērnu un viņa tēvu, starp diviem draugiem, kura sirds noliek savas bēdas un grūtības.” Viņš patiesi bija atklājis lūgšanas būtību, kurai ir jāizriet no mīlošas sirds, lai sniegtos pretī mīlestības avotam, kas ir Dievs. Arsas prāvests teica: „Lūgšana ir kā salda draudzība, pārsteidzošs ģimeniskums.” Un piebilda: „Jums ir maza sirds, bet lūgšana to padara lielu un spējīgu mīlēt Dievu.” Lūgsimies ar Arsas prāvesta vārdiem: Es Tevi mīlu, mans Dievs,
un mana vienīgā vēlēšanās ir Tevi mīlēt
līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Es Tevi mīlu, mans Dievs, bezgalīgi mīlamais,
un es vēlētos labāk mirt, Tevi mīlot,
nekā dzīvot kaut īsu brīdi, Tevi nemīlot. Es Tevi mīlu, Kungs,
un vienīgā žēlastība, ko Tev lūdzu,
ir, lai mana sirds Tev to atkārto tik reizes, cik tā pukst. Mans Dievs, dāvā man žēlastību ciest, Tevi mīlot,
un Tevi mīlēt ciešot. Es Tevi mīlu, mans dievišķais glābēj,
tāpēc, ka Tu esi ticis krustāsists par mani. Es Tevi mīlu, mans Dievs,
tāpēc, ka Tu mani turi šeit, krustāsistu Tev par godu. Es Tevi mīlu, mans Dievs, tā,
kā es tuvojos savai nāvei –
dod man žēlastību augt mīlestībā un pilnībā. Es Tevi mīlu, mans Dievs,
un mana vienīgā vēlēšanās ir Tevi mīlēt,
līdz pat pēdējam manas elpas vilcienam. Āmen! Kārdinājumi mums ir lietderīgi, jo māca par mūsu niecību un vājumu. Līdz ar to, ka esam tik vāji, kā saka sv. Augustīns, mums tieši tāpat jāpateicas Dievam par pasargāšanu no grēkiem, kā par mūsu izdarīto grēku piedošanu. Tas, ka tik bieži krītam sātana slazdos, nāk no tā, ka esam pārāk pārliecināti par saviem lēmumiem un solījumiem. Dievs, cik daudz kristiešu dzīvo kā pagāni, neraugoties uz to, ka sevi uzskata par labiem kristiešiem! Cik ļoti viņi to nožēlos, kad Dieva gaismā redzēs mīlestību, kas svētdara visus darbus mūžīgajai dzīvei. Kad mūs nemoka skumjas un viss notiek pēc mūsu prāta, tad esam ļoti lepnības pārņemti un mums liekas, ka nekad neizgāzīsimies, mēs aizmirstam par savu niecību un vājumu. 
| 
