V. Krustiņš: – Kopš esat stājies augstajā amatā, sabiedrības atsauksmēs par jums dzirdēts: moderns cilvēks, interesējas par jauno, iecietīgs pret minoritātēm... Vai pats sevi pieskaitāt pie moderniem garīdzniekiem, kas var radīt pārmaiņas savā darba laukā?
Z. Stankevičs: – Nepieskaitu sevi pie ultramoderniem, taču cenšos būt atvērts pret zinātnes un tehnikas sasniegumiem, kas var atvieglot dzīvi un arī komunikāciju. Daru to un centīšos darīt arī turpmāk, cik laiks un iespējas atļauj. Mani vienmēr ir interesējuši progresa sasniegumi. Ir latīņu teiciens – ecclesia semper reformanda, kas nozīmē – baznīca vienmēr ir reformējama, saprotot to labā nozīmē. Baznīca neizgudro jaunumus, tā glabā no Dieva, no Kristus laikiem saņemto, ko cenšas pēc labākās sirdsapziņas iedzīvināt atbilstīgi strauji mainīgajiem vēsturiskajiem apstākļiem. Manas dzīves laikā apstākļi ir stipri mainījušies vismaz divas reizes. Beidzās padomju laiks – kas arī dalās apakšposmos, pirmajā no tiem, andropovščinas laikā, vairāki mani draugi tika arestēti par saistību ar reliģiju un toreiz nelegāliem pagrīdes semināriem; bet otrajā posmā – perestroikā jeb pārbūvē jau cilvēki varēja brīvāk izteikties, brīvāk tikties ar domubiedriem. Pēc tam tika atjaunota Latvijas neatkarība.
Tūdaļ beigsies mūsu paaudzes pirmie 20 brīvības gadi, un jādomā, kā to brīvību apsaimniekot.
Latvijas katoļu baznīcas vēsturē pirmais kardināls Juliāns Vaivods izveda baznīcu cauri nebrīves periodam. Otrs kardināls Jānis Pujats ievadīja no nebrīves pirmajā brīvības posmā, palīdzēja baznīcai restartēt jeb pārjaunot savu darbību labvēlīgākos apstākļos. Daudzās vietās trūka dievnamu, un bija ļoti nepieciešams tos uzcelt. Ja runājam par garīgās atdzimšanas trim dimensijām, kardināls Pujats ļoti cītīgi bija strādājis pie šīs pirmās materiālās dimensijas; visā Latvijā kopā uzceltas 40 jaunas baznīcas, no kurām mūsu diecēzē vien – 20.
Viņš arī ieturēja stingru, skaidru līniju attiecībā uz morālām vērtībām. Protams, baznīcu celšana ir jāturpina. Taču kopumā mums tagad jādomā par to, kā baznīcas piepildīt, lai tajās pulcētos pārliecināti cilvēki, kuri prot savu ticību pamatot un spēj risināt dialogu ar apkārtējo sabiedrību. Padomju laikā jau neko citiem nedrīkstēja stāstīt par savu ticību. Tā bija privāta un rūpīgi slēpjama lieta, lai darbā nebūtu nepatikšanu. Izrādās, ka mūsdienās šī tendence turpinās arī attīstītajā Rietumu sabiedrībā, tikai nu jau uz citiem pamatiem. Šīs līnijas piekritēji mēģina nogrūst reliģiju privātuma sfērā – piemēram, Francijā skolotāji nedrīkst skolā nēsāt piederības zīmi krustu.
Šeit mums ir tas izaicinājums stāties dialogā ar sabiedrību un pamatot, ka ticība, pareizi saprasta reliģija nevis šķeļ sabiedrību, bet, gluži otrādi, to vieno. Nostiprina tās morālo, garīgo stāju. Dažās nedēļās, kopš tiku nozīmēts par bīskapu, esmu apjautis, ka man jāraugās tālāk un plašāk, ne tikai, kā saka, sava dārziņa, savas diecēzes ietvaros. Bet jāskatās visas Latvijas, mūsu nācijas mērogā un jāmēģina saprast, kas ir būtiskākais, visiem vajadzīgais. Skaidri jau esmu sapratis, ka tā ir garīgā atdzimšana. Atmodas pamati izrādījušies šķidri, nenoturīgi pret kādiem ļauniem vējiem un briesmām. Gribu aicināt visus – ne tikai katoļus, bet visu konfesiju kristiešus un arī visus labas gribas cilvēkus, kam rūp Latvijas nākotne, domāt un lūgties, jo es to uztveru kā Dieva sūtītu izaicinājumu mums. Mērķis – lai mēs dzīvotu valstī, kurā katram ir nodrošināti cilvēcīgi dzīves apstākļi, kurā katrs var likt lietā savas spējas, izrādīt iniciatīvu, uzņemties atbildību un kopā veidot valsti. Tāda atdzimšana ir mūsu visu interesēs, tā ir ikvienam saprotama ideja.
– Vai tas ļaunums, ko minējāt, nav kāda plašāka ļaunuma ieplūsme Latvijā? Vai tā nav viena no globalizācijas izpausmēm? Vatikāns, kas simbolizē visu baznīcas garu un dod tam ievirzes, jau Jāņa Pāvila II laikā bija orientēts uz piesardzīgu morāles saturēšanu. Jaunais pāvests ir izvēlējies vārdu Benedikts. Vai viņa vārda izvēle ir saistīta ar minēto misiju? Benedikts izvēlējās jūs par savas misijas veicēju Latvijā.
– Jā, viņa paraksts ir bullā, ar kuru tiku nozīmēts amatā.
Vārda izvēle, protams, izsaka viņa sirds vēlmi. Savulaik Svētais Benedikts no Nursijas – mūks, benediktīniešu ordeņa dibinātājs, ir bijis cilvēks, kurš ielika Eiropas garīgos pamatus. Viņš dzīvoja antīkās pasaules sabrukuma laikā, kad barbari bija iegājuši Romas impērijā un to sagrāvuši. Benediktīniešu klosteri šajā laikā bija miera oāzes. Tur apstrādāja zemi, tur sāktās tradīcijas turpinājās viduslaikos. Ļoti svarīgi, ka klosteri kļuva par antīkās kultūras saglabāšanās vietām. Viņu devīze ir "Ora et labora!"– lūdzies un strādā! Viņi apstrādāja zemi un arī pārrakstīja manuskriptus, ko bija savākuši pēc barbaru ordu izraisītiem ugunsgrēkiem. Pateicoties benediktīniešiem, daudz kas ir saglabājies līdz mūsu dienām. Toreiz notika pāreja no antīkās pasaules uz viduslaikiem. Pašreizējais pāvests Benedikts XVI apzinās to, ka mūsdienu Eiropa arī ir pārejas stadijā, kad beidzas jaunie, tā sauktie modernie laiki. To loģisks noslēgums ir postmodernitāte, kad tiek apgalvots, ka objektīvas patiesības nav, bet katram ir sava patiesība un ka vispār nav nekādu absolūtu vērtību, arī morāles vērtību. Katrs to veido pēc saviem ieskatiem, vai arī mēs to nosakām referenduma ceļā! Nobalsosim, drīkst vai nedrīkst veikt eitanāziju, abortu, pieļaut vai ne viendzimuma laulības un tā tālāk! Laikmetā, kurā esam krustcelēs, Benedikts XVI vēlas atjaunot mūsu civilizācijas garīgos pamatus. Viņa apustulisko ceļojumu laikā gūtie panākumi, arī pēdējā ceļojuma laikā Anglijā, liecina, ka viņam ir ko teikt, un viņa vārdi aizsniedz ne tikai katoļu, bet arī citu kristiešu un pat neticīgo ausis. Benedikta XVI misija – ļaut Eiropai atdzimt, saprast savu identitāti, saprast, no kurienes nāk tās spēks, un to atgūt. Lai Eiropa neizšķīstu musulmaņu vai, pārnestā nozīmē, ķīniešu jūrā. Antīkās pasaules noslēgumā arī ieradās jaunās, vitalitātes pilnās barbaru tautas un noslaucīja vecās civilizācijas, kuras bija deģenerējušās, zaudējušas morāles vērtības, kur vairs nedzima bērni, tāpēc ka ģimeniskums vairs neinteresē, bet tiek meklēta tikai personīgā bauda, vara...
– ... un cilvēktiesības...
– Jā, pārprastās. Jo cilvēktiesību īstā sakne jau ir atrodama Dieva atklāsmē. Ir pateikts, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava attēla un līdzības. Ja jau cilvēka vaigā ir redzama dievišķā atblāzma, tad no šīs līdzības ar Dievu izriet cilvēka cieņa. Tieši tā ir visu cilvēktiesību pamatā. Un paraudzīsimies, no kā vēl izriet cilvēka vērtība! Kristus nomira par grēciniekiem, par ikvienu no mums. Tā kā viņš bija nevis parasts cilvēks, bet Dieva dēls, būtībā līdzīgs ar Dievu, tad tas nozīmē, ka manai dzīvībai ir neizmērojama vērtība. Taču, ja cilvēks netiek atzīts par Dieva radījumu, kurš ir līdzīgs Dievam, tad viņam ir tāda pati vērtība kā tam kokam parkā vai sunim, kaķim.
– Domāju, ka pāvests jūs izvēlējās, labi zinādams, ko viņš no sava sūtņa grib. Bet vai, pēc jūsu domām, visa garīdzniecības kopība – klērs – ir gatavs realizēt tos nodomus un ieceres, ar kurām jūs nākat? Jūs esat katoļu intelektuālis, iedziļinājies teoloģijas dzīlēs. Jums tas skats varbūt ir citāds nekā draudzes priesteriem, kuri bijuši labā nozīmē veci baznīckungi un kurus draudze cienīja tāpēc, ka viņi svētdienās stingri norādīja uz grēkiem un grēciniekiem.
Vai esat iecerējis izdarīt kādas personāla pārmaiņas, vai nebūs jāpārvieto, jāatjauno garīdznieku sastāvs?
– Viss nāks ar laiku. Atbildēšu, ko saprotu kā savu misiju, ko veikt pēc pāvesta iecerēm. Romā savā doktora disertācijā pētīju Eiropas vai Rietumu civilizācijas pēdējos gadsimtos noieto ceļu. Disertācija ir izdota itāliešu valodā; latviski jau pārtulkota, tikai vēl jāizrediģē un latviskais nosaukums būs "Kurp dodies, Eiropa?". Mēģināju saprast, kas īsti pēdējos gadsimtos noticis Eiropas kultūrā, pirmkārt, tās domā, teoloģijā, filozofijā un morāles vērtību jomā; kāpēc šodien ir tāda situācija, un kādas ir iespējamās prognozes. Vēl mani vienmēr ir interesējis pastorālais darbs, komunikācija, domu apmaiņa. Acīmredzot pāvests uzskatīja, ka šis virziens ir jāturpina.
Mana pirmā savulaik Rīgas Politehniskajā institūtā iegūtā specialitāte bija automatizētās vadības sistēmas. Tur mums rādīja modeļus, kā ar elektronu skaitļošanas mašīnu – tā toreiz sauca pirmos datorus – palīdzību vadīt kādu uzņēmumu vai kompāniju. Studiju laikā visvairāk man patika priekšmets – sarežģītu sistēmu optimizācija. Arī diecēze ir komplicēta sistēma.
– Tas ir interesants skatījums.
– Protams, toreiz apgūtos modeļus var lietot ne jau tiešā veidā, bet pati pieeja, princips manī iesēdies ļoti dziļi. Vēlos optimizēt darbību – gan no finanšu viedokļa, gan citādi. Pēdējos divos gados esmu to darījis Rīgā Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā, kuru pārņēmu ārkārtīgi grūtas finanšu situācijas laikā. Kad kļuvu par bīskapu, redzēju, ka vēl smagāka situācija ir Rīgas katoļu ģimnāzijā, kuru krīze bija novedusi uz slēgšanas robežas. Tagad jānodarbojas tur ar finanšu optimizāciju.
– Bet jums nav Vatikāna bankas...
– Bankas man nav, bet lietas virzās uz priekšu, izmantojot principu, ka vajag minimizēt izdevumus un mēģināt maksimāli piesaistīt līdzekļus, kā arī motivēt cilvēkus un ļaut radoši strādāt. Viena no manām pamatnostādnēm būs – ja es varu kādam deleģēt atbildību, jo cilvēkam ir spējas un viņam var uzticēties, tad to darīšu – došu daļu no saviem pienākumiem. To man jau vajadzēja darīt tūlīt pēc nozīmēšanas arhibīskapa amatā, jo parādījās tik daudzas darba frontes, ka, tēlaini sakot, vienas galvas vietā būtu vajadzīgas desmit.
– Cik liels ir jūsu štābs, vai tajā ir juristi, ekonomisti?
– Štata vietu vēl nav, bet cilvēki jau strādā – veic darbus brīvprātīgi paralēli viņu maizes darbiem citur. Vecajā Derībā bija desmitās tiesas princips, bet mums tā modernizēti tas tiek dots nevis naudā, bet graudā.
– Bet tad jau jums arī šeit, Garīgajā seminārā, mācību programmā ir kaut kas jāreformē?
– Nē, mācību programmas vadlīnijas reformēt ir tiesības tikai Vatikāna izglītības kongregācijai. Protams, niansēs varam kaut ko pamainīt.
– Vai Vatikāns nav jau pārkārtojis mācību programmas atbilstīgi apstākļiem?
Draudžu prāvestiem, kas visu tur savās rokās, tagad jābūt citādām zināšanām un enerģijai, un vecākiem kungiem vajadzīgi asistenti, kā Aglonā Aglonietim ir pārvaldnieks.
– Aglonietis vairs nav Aglonā, bet kalpo Višķos.
– Vai sen jau?
– To zina Rēzeknes diecēzes bīskaps, jo Aglona ir viņa pārvaldībā.
– Kādreiz tika runāts, ka Aglonā veidošot atsevišķu bīskapiju?
– Nē, tā nebūs.
– No Rietumiem nākošos modernās literatūras plūdos ir desmitiem grāmatu, kas skar katoļu baznīcu, kristīgos principus un kuru sižetos ir apšaubīti baznīcas paši pamati. Kāpēc, jūsuprāt, saraksta tik daudz šādu kriminālliteratūrai līdzīgu sacerējumu?
– No vienas puses, tas saistīts ar to, ka lielā daļā cilvēku, neskatoties uz īstas ticības zaudēšanu, garīgās slāpes tomēr ir un interese par baznīcu un gara lietām arī ir. Te iederas neliels antropoloģisks komentārs. Jo cilvēkā ir trīs dimensijas jeb slāņi. Viens ir materiālais slānis, un no tā izrietošās vajadzības – ēst, dzert, ģērbties un tā tālāk. Tām jābūt apmierinātām – iztikas minimums un cienīgas dzīves minimums ir nepieciešami. Otro dimensiju var nosaukt par psiholoģisko, dvēselisko, un arī tajā ir savas vajadzības. Šajā līmenī ietilpst kultūra, arī komunikācija, nepieciešamība pēc citu klātbūtnes, nepieciešamība izteikties, tikt uzklausītam utt. Bet cilvēkā ir vēl trešā, pati dziļākā dimensija, un tā, pēc psihoanalītiķu teiktā, ir nepieciešamība pēc jēgas. Ja cilvēks ir Dieva radība, tad te var vilkt paralēles: kā liels magnēts pievelk dzelzs skaidiņu, tā Dievs pievelk cilvēku. Tāpēc cilvēkā dziļākā nepieciešamība ir komunikācija ar Dievu, tās ir slāpes pēc mīlestības un arī vēlme dāvāt sevi, tā rodot piepildījumu.
Sabiedrībā visi šie slāņi ir. Tad, kad reliģija pagrimst, cilvēki atkāpjas no reliģijas, bet slāpes viņos nav pazudušas. Nezinādami, ka slāpes var piepildīt ar autentisku reliģijas un ticības dzīvi, viņi meklē piepildījumu surogātos. Tāpēc ir tik daudz alkoholiķu, narkomānu, no seksa vai spēļu namiem atkarīgo vai arī tādu, kuri taisa naudu par katru cenu, pāri līķiem, jo tā viņi grib pašapliecināties. Tā viņi meklē piepildījumu, kuru negūs, kaut visu pasaules naudu nopelnītu. To gala gandarījumu var dot tikai tīra sirdsapziņa un dzīve Dievam.
Tātad ir slāpes, un ir grāmatas, kurās temats ir baznīca un arī garīgas lietas, tāpēc cilvēkiem šķiet, ka tās aizpildīs to viņu tukšumu. Turklāt šīs grāmatas tiek rakstītas sensacionālā stilā. Brauns, solot atklāt lielus noslēpumus, trāpa arī cilvēka alkās pēc patiesības. Viņš neapšaubāmi ir talantīgs rakstnieks un labs psihologs, bet arī ļoti prasmīgs manipulators, kurš vadās pēc Voltēra principa – melo visu laiku jeb met tik dubļus uz savu pretinieku, gan jau tie pielips. Viņš sastāsta lasītājam briesmu lietas, un, kad beigās vajadzētu sākumā solītos pierādījumus likt galdā, izrādās, ka tas ir blefs, autors atrunājas – nē, šodien baznīca neko tādu vairs nedara... kaut visas grāmatas garumā nopietni rakstījis, ka tā notiekot... Diemžēl daļa lasītāju beigās tā arī nesaprot, ka pieņēmuši šo blefu par patiesu, un rakstnieks savu talantu izmantojis ļaunprātīgi. Diemžēl viņš nodara lielu kaitējumu kristiešiem.
– Visbeidzot, jautājums par katoļu darbošanos politikā. Savulaik bīskaps Rancāns bija Saeimas vicepriekšsēdis un trimdā ilgus gadus vienīgais leģitīmais savas valsts pārstāvis.
– Saskaņā ar baznīcas kanonisko likumu kodeksu, kas tika apstiprināts 1983. gadā, ne priesteri, ne bīskapi nav tiesīgi balotēties vēlēšanās. Jo garīdznieka sūtība – apvienot cilvēkus, arī dažādām partijām piederīgus. Tikko viņš nostāsies vienas partijas pusē, tā būs opozīcijā citiem.
– Bet Vatikāna oficiālais laikraksts "L' Osservatore Romano", būdams stingrās katoļu pozīcijās, vienlaikus nenorobežojas no politiskās dzīves.
– Atšķirība tāda, ka politikā neiesaistās baznīcas hierarhijas pārstāvji, taču katoļi iesaistās politikā. Tā ir laju loma, respektīvi, to ticīgo loma, kuri nav garīdznieki. Viņi aicināti iesaistīties politikā, jo jāuzņemas līdzatbildība par savu valsti.
– Vai jums jau ir kāds redzējums par nupat notikušajām vēlēšanām?
– Gaidu no politiķiem lielāku atbildības sajūtu par savu valsti, kopējo labumu. Aizvadīto gadu sāpīgais punkts jeb Ahilleja papēdis bija tas, ka partikulārās – personīgās, grupu, grupējumu vai partiju – intereses dominējušas pār visas nācijas, visas valsts un tautas interesēm. Gaidu lielāku rūpi par kopējo labumu. Ja kāds domā, ka viņš kļūs laimīgs, piesavinoties uz citu rēķina, tiešā vai netiešā veidā izzogot no valsts kases, tad jāteic, laimi tas viņam nenesīs. Jānis Pāvils II atkārtoja, ka cilvēks nevar kļūt laimīgs citādi, kā vien nesavtīgi ziedojot pats sevi.
– Vai jūs saskatāt, ka Latvijā eksistē nacionālais jautājums un problēmas?
– Pirmām kārtām jāmācās mierīgi sadzīvot, respektējot vienam otru, kā tas lielākoties arī ir noticis, un esmu pret jebkādu konfliktu eskalāciju. Ja viens parāda, ka vēl nav nokļuvis attīstītajā līmenī, tad lai otrs savukārt nevis ar emocijām un agresiju, bet cieņpilni ar argumentiem pierāda savu.
– Vairāk pie Jaunās Derības turēties?
– Jā, tieši tā, zelta vārdi!
D. Kokareviča: – Man uz "Latvijas Avīzes" vēstuļu nodaļu piezvanīja lasītāja Ārija Ločmele. Viņa bija dzirdējusi vēlēšanu naktī "Par labu Latviju" politiķes Helēnas Demakovas sacīto, ka varētu tapt jauna kristīgi demokrātiska partija, jo šī niša Latvijā esot brīva. Lasītāja bažījās, ka partija vienkārši varētu sev šo vārdu "kristīgs" piekarināt, nevis rīkoties pēc tā būtības. Vai drīkst šo vārdu tā likt klāt?
– Aizliegts nav, bet tas izvirza arī prasības. Jo, patiešām, es bažītos par to, ka atradīsies cilvēki, kuri gribēs sev to kā izkārtni pielikt, lai dabūtu kristiešu balsis. Bet mums, kristiešiem, nevajag būt naiviem un ir jāvērtē politiķi neatkarīgi no tā, kādu nosaukumu viņi izvēlējušies. Jāvērtē, kādi ir viņu uzskati un kādus darbus viņi ir paveikuši līdz tam. Kristus nav aicinājis mūs būt lētticīgiem. Gluži otrādi, būt gudriem kā čūskas un vienkāršiem kā baloži. Savukārt apustulis Pāvils runā par to, ka Dievs mums ir devis nevis nedrošības un bailīguma garu, bet gan saprāta, skaidras domāšanas garu. 
|
