Tam būtu viegli iebilst: putni ir tikai dabas sastāvdaļa, viņus vada instinkts, turpretī mūs vada kultūra, kurai ir savas prasības un atbildība. Vai tas nozīmē, ka Jēzus mācība nav pareiza?
Patiesībā Evaņģēlijs, uzlūkojot nākotni, aicina mūs izvēlēties starp diviem ceļiem. Pirmais ceļš ir tas, ko praktizē vairākums, – uzticēties drošībai un apsolījumiem, ko sniedz nauda. Bagātie, lai garantētu savu nākotni, uzticas naudai, kas tiem ir, bet nabadzīgie pēc tās ilgojas. Taču nauda ietver sevī apslēptu ļaunumu. Jēzus atklāj tās totalitāro raksturu, kas naudu padara par elku, kurš ir prasīgs un necieš sev blakus citus dievus. Tas, kas visu savu uzticību ir balstījis naudā, vairs nejūt vajadzību pēc Dieva, viņš rūpējas tikai par šīs pasaules lietām. Ja kāds jūtas droši tāpēc, ka viņam pieder daudzas lietas, viņam vairs nav vajadzīga aizsardzība no augšienes. Dievs tiek izstumts un aizmirsts. Mēs varam runāt par Dieva nāvi, ko ir radījusi pārpilnība.
Iztirzājis šo jautājumu no teoloģiskā viedokļa, Jēzus to apskata saistībā ar ikdienas pieredzi. Bagātība, ar kuras palīdzību cilvēks cer izvairīties no problēmām, rada vēl lielākus sarežģījumus. Kāpēc bagātie bieži ir daudz alkatīgāki un skopāki par citiem? Tās ir bailes. Viņi savus drošības meklējumus ir uzticējuši lietām, kas nespēj šo drošību sniegt, tāpēc nemitīgi piedzīvo vilšanos un sakāvi. Vienmēr kāds ir bagātāks, un vienmēr kāds ir varenāks. Lietas, ko cilvēks ir sakrājis, viņu smacē, tas ir kā smagums, kas velk viņu uz leju un traucē atvērties dzīves skaistumam.
Tagad labāk saprotam Jēzus piedāvāto otro ceļu – ticību Dievam, kurš atklāj sevi kā Tēvu. Ticēt, ka Dievs interesējas par mani vairāk nekā par lauka lilijām un debesu putniem, nozīmē iemantot brīvību. Alkatība ir baiļu zīme. Ticība ir paļāvība. Tomēr jāpiebilst, ka ticēt Dieva apredzībai nenozīmē nodoties bezdarbībai, cerot, ka viss tāpat nokārtosies.
Naudai, kas kļūst par elku un vēlas sev pakļaut visu, ir jānorauj cildenuma aura. Ir ļoti efektīgs veids, kā to sasniegt, – tas iespējams, praktizējot dalīšanās un dāvāšanas prieku. Dāvāšana ir tīras mīlestības izpausme, ilgas ieraudzīt Dieva valstību, kur izsalkušie tiek pabaroti un apspiestie iemanto taisnību. Dāvāšana ir sirds atgriešanās, jo mēs iemācāmies uzticēt nākotni Dieva mīlošajai klātbūtnei – Dievam, kurš ir mūsu Tēvs. Ja tev tas izdosies, rūpes par rītdienu tevi vairs nebaidīs.
Viņš, Žēlsirdīgais, grib, lai arī tu būtu žēlsirdīgs, Viņš, Taisnīgais, grib, lai arī tu būtu taisnīgs, jo tad Radītājs varēs atspīdēt savā radībā. Mieramtuvu.lv
Foto: Chris Sharp/Freedigitalphotos.net |
