Dievs ir visas pasaules un Kosmosa Radītājs, kārtības noteicējs un uzturētājs. Un Viņš cilvēkam dara zināmu šo kārtību un noteikumus, kurus vajadzēs ievērot, un sagaida no cilvēka paklausību un uzticēšanos visiem Viņa padomiem, norādījumiem un likumiem.
Ikdienā mums, cilvēkiem, ir visdažādākās idejas par to, kā izmantot Dieva radīto pasauli. Kamēr mēs rīkojamies saskaņā ar Dieva iedibināto kārtību, viss ir labi. Bet diemžēl cilvēkam arī pašam gribas kaut ko paveikt, paveikt pēc sava prāta, turklāt citādāk, nekā to ir paredzējis Dievs, un tas ir par iemeslu ļaunumam un tam, ka cilvēki ir nelaimīgi.
Dievs ir teicis: “Neatņem dzīvību! Tev nebūs nokaut!” Vai tu, cilvēk, klausīsi Dievam un uzticēsies Viņa pavēlēm un aicinājumam?
Kārdinājums rīkoties pēc sava prāta ir aizvien klātesošs. Lūk, ko par kārdinājumiem saka katehisms: “Elkdievība neattiecas vienīgi uz pagānisma viltus kultiem. Tā ir kā pastāvīgs kārdinājums ticībai. Elkdievība sākas tad, kad dievišķojam jebko, kas nav Dievs. Tā rodas brīdī, kad cilvēks Dieva vietā godina un ciena kādu radību, vienalga, vai tā būtu “dievība” vai velns (kā, piemēram, sātanisma gadījumā), vai vara, baudkāre, dzimta, senči, valsts, nauda vai kas cits. “Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai,” saka Jēzus (Mt 6, 24). Daudzi jo daudzi mocekļi mira, lai nebūtu jāpielūdz Zvērs (Atkl 13-14), viņi atteicās pat izlikties, ka piedalās šajā kultā. Elkdievība noraida Dievu kā vienīgo Visuvaldītāju. Vienotība ar Dievu nav savienojama ar elkdievību (Gal 5, 20; Ef 5, 5).”
Kārdinātājs uz ļauno, ļaunais, satiekas ar cilvēku un sāk ar viņu sarunāties. Līdzīgi, kā tas bija ar Ievu. Ļaunais savus jautājumus uzdod viltīgi un dod viltīgas atbildes, it kā labu gribēdams, un cilvēks klausās, muti atplētis, un tiek piemānīts. Viņu piemāna tāpēc, ka ļaunais ir tāds, par kuru var teikt – visviltīgākais no lauka zvēriem, un tāpēc, ka viņam, protams, nerūp cilvēka laime un labums.
Dievs pieļauj, lai cilvēkam ir pārbaudījumi un grūtības, un dod viņam izvēles iespējas. Ja cilvēks aizvien paklausa Dieva dotajiem padomiem, tad viņš nostiprinās savos krietnajos lēmumos. Dievs, piedāvājot kādu izvēli, mudina mūs no labām lietām izvēlēties vislabāko, un tikai tādā nozīmē var runāt par to, ka Dievs kārdina – tātad kārdina tikai uz labu, nekad ne uz ļaunu. Katehismā ir teikts: “Dievu nevar kārdināt uz ļaunu, un Viņš nevienu nekārdina (Jk 1, 13), gluži pretēji, Viņš grib mūs no ļaunuma atbrīvot. Mēs lūdzam, lai Viņš mums neļauj iet pa ceļu, kas ved grēkā. Mēs esam iesaistīti cīņā starp miesu un Garu. Tāpēc mēs lūdzam izšķiršanas un spēka Garu.”
Kārdinātājs – čūska kārdina pirmos cilvēkus, un kā pirmo viņš kārdina sievieti – Ievu. Ieva iesaistījās šajā sarunā un sāka šaubīties par Dieva vārdu patiesumu. Viņa sāka tuvāk vērot aizliegto koku un tā augļus, līdz šis koks viņai sāka šķist labs, lai no tā ēstu, un augļi šķita acij tīkami un iekārojami, un turklāt šis auglis darīšot viņu gudrāku! Un Ieva sniedzās pēc augļa, noplūca to un ēda.
Čūska viņā pamodināja interesi par augli un vienlaicīgi šaubas par to, ko Dievs ir teicis, tādā veidā neveselīgā interese un saruna ar nekrietno dzīvnieku, un šaubas par Dieva patiesumu kļūst par pamatu un sākumu cilvēka grēkā krišanai.
Lūk, kā katehisms skaidro kārdinājuma būtību: “Svētais Gars mums ļauj saskatīt atšķirību starp pārbaudījumu, kas nepieciešams, lai pieaugtu iekšējais cilvēks (Lk 8, 13-15; Apd 14, 22; 2 Tim 3, 12) un lai viņš sasniegtu pārbaudītu tikumu (Rom 5, 3-5), un kārdināšanu, kas noved grēkā un nāvē (Jk 1, 14-15). Tāpat atšķirība mums jāsaskata arī starp tikt kārdinātam un piekrist kārdināšanai. Visbeidzot, prasme saskatīt atšķirību atmasko kārdināšanas melīgumu: kārdināšanas objekts šķietami ir labs, [..] acīm tīkams un kārojams (Rad 3, 6), turpretim īstenībā solītais auglis ir nāve. Dievs nevienam labo negrib uzspiest, Viņš vēlas saglabāt katra brīvo gribu. Kārdināšanā nav ļaunuma bez labuma. Neviens, izņemot Dievu, nezina, ko mūsu dvēsele no Viņa ir saņēmusi, – pat mēs paši to nezinām. Taču kārdināšana mums to atklāj, lai mēs iemācītos pazīt sevi – atklāt savu postu un sākt cīņu ar to, un ieraudzīt labo, lai par to pateiktos.”
Lūk, kāda bija grēkā krišanas secība. Vispirms tikšanās un saruna ar kārdinātāju, tad seko čūskas viltīgi uzdotie jautājumi un viltīgās atbildes. Pirmā kļūda, ko izdara Ieva, ir tas, ka viņa vispār tiekas ar kārdinātāju un ielaižas sarunās. Kāda bija čūska? Svētie Raksti viņu raksturo: “Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauka zvēriem, ko Dievs Kungs bija radījis.” (Rad 3, 1) Tālāk seko aizliegtā objekta – labā un ļaunā pazīšanas koka – apskate un iepazīšanās ar koka augļiem, līdz Ieva secina, ka koks nemaz neizskatās neglīts vai nelabs un augļi tāpat, un vai tad to apēšanas dēļ būtu iespējams mirtin nomirt? Tā jau tas arī varētu būt, ka mirtin nemirsi, bet Dievs taču teica no šī koka neēst, un vienīgi Viņš zina sava aizlieguma nozīmi cilvēka audzināšanas darbā! Kam tad šādās situācijās cilvēkam būtu jāklausa? Kā tad viņam, pēc Dieva attēla un līdzības radītam, būtu jārīkojas? Kas viņam būtu nepieciešams? Iespējams, drosme?
Cilvēkam ir vajadzīga drosme un pastāvība dzīves grūtībās. Drosme ļauj skatīties acīs pat nāvei. Tā skaidro katehisms: “Stiprums (drosme) ir morālisks tikums, kas nodrošina izturību, sastopoties ar grūtībām, un pastāvību centienos pēc labā. Tas nostiprina apņēmību pretoties kārdinājumiem un pārvarēt šķēršļus morāliskās dzīves ceļā. Drosmes tikums cilvēku dara spējīgu pārvarēt bailes pat no nāves, stāties pretī pārbaudījumiem un izturēt vajāšanas. Ar drosmes tikumu apveltīts cilvēks spēj aizstāvēt taisnīgu lietu pat tad, ja par to jāmaksā ar savu dzīvību. Kungs ir mans spēks un mana slava. (Ps 118, 14) “Pasaulē jums ir spaidi, bet esiet droši: Es uzvarēju pasauli!” (Jņ 16, 33)”
Kā vajadzētu rīkoties ticīgam cilvēkam tik daudzo un dažādo kārdinājumu burzmā? “Ja cilvēks vēlas palikt uzticīgs saviem Kristībā dotajiem solījumiem un pretoties kārdinājumiem, viņam jālieto pienācīgi līdzekļi: jāiepazīst sevi, jāpraktizē apstākļiem piemērota askēze, jāpilda Dieva baušļi, jāliek lietā morāliskie tikumi un jāpaliek uzticīgam lūgšanai. Šķīstība mūs sakopo; pateicoties tai, mēs atgūstam iekšējo vienību, kuru bijām zaudējuši, sevi izkaisot.
Cilvēkam ir jābūt pastāvīgi nomodā, pastāvīgi modram. Citiem vārdiem sakot, viņam ir jābūt skaidrā prātā un jābauda veselīga domāšana. Jēzū Dieva valstība ir pietuvojusies (Mk 1, 15), tāpēc Kungs aicina ne tikai uz sirds pārveidošanu un ticību, bet arī būt nomodā. Lūgšanā māceklis ir nomodā par To, kurš ir un kurš nāk; savā atmiņā māceklis glabā Viņa pirmo atnākšanu miesas pazemībā un cer uz Viņa otro atnākšanu godībā (Mk 13; Lk 21, 34-36). Tā kā mācekļi ir vienoti ar savu Mācītāju, tad viņu lūgšana ir cīņa, un, tikai būdami nomodā lūgšanā, viņi var izvairīties no kārdināšanas (sal. Lk 22, 40.46).”
Mēs esam aicināti būt izlēmīgiem. Dievs ir ar mums, un Viņš nepieļauj, ka tiekam kārdināti pāri saviem spēkiem; Kungs sniedz arī nepieciešamo palīdzību, lai mēs varētu izturēt un pastāvēt. Neieiet kārdināšanā nozīmē sirds izlēmību – jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. [..] Neviens nevar diviem kungiem kalpot (Mt 6, 21.24). Ja mēs dzīvojam Garā, tad arī piemērosimies Garam! (Gal 5, 25) Lai tas būtu iespējams, Tēvs pats dod mums spēku. Jums nav bijuši kārdinājumi, kas pārspētu cilvēciskos spēkus. Bet Dievs ir uzticīgs. Viņš neļaus jūs kārdināt pāri jūsu spējām, bet reizē ar kārdinājumu dos izturību, lai jūs varētu pastāvēt. (1 Kor 10, 13)
Vēlreiz ir jārunā par modrību. Par šo tēmu Svētajos Rakstos ir atgādināts bieži – mēs tiekam aicināti vienoties ar Jēzus lūgšanu un modrību, un arī ar Jēzus kārdinājumiem, un, galu galā, arī ar Viņa uzvaru. Tāda cīņa un tāda uzvara ir iespējama vienīgi lūgšanā. Jēzus ir uzvarējis kārdinātāju, tikai pateicoties savai lūgšanai, – no paša sākuma (sal. Mt 4, 11) līdz pat pēdējai cīņai Ģetzemanē un uz krusta (sal. Mt 26, 36-44).
Ikvienam kristietim tiek neatlaidīgi atgādināts, ka viņam savā sirdī jābūt modram, vienojoties ar Jēzus sirds modrību (Mk 13, 9.23.33-37; Mk 14, 38; Lk 12, 35-40). Modrība ir sirds sardze, un Jēzus lūdz Tēvu sargāt mūs Viņa vārdā (Jņ 17, 11). Svētais Gars izmanto ikvienu iespēju, lai nemitīgi mūs mudinātu uz šo modrību (1 Kor 16, 13; Kol 4, 2; 1 Pēt 5, 8). Tēvs mūsu lūgums visā savā dramatiskumā atklājas tad, kad tas saistās ar mūsu šīszemes cīņas pēdējo kārdināšanu; tāpēc mums jālūdz neatlaidība izturēt līdz galam. “Lūk, Es nāku kā zaglis. Svētīgs, kas ir nomodā…” (Atkl 16, 15)
Svarīgs līdzeklis mūsu ikdienas dzīves ceļos ir arī apdomības tikums, kas palīdz izdarīt pareizās izvēles. Lūk, šī tikuma skaidrojums: “Apdomība ir tikums, kas palīdz saprātam jebkuros apstākļos atklāt mūsu patieso labumu un izvēlēties pareizos līdzekļus tā sasniegšanai. Apdomīgais uzrauga savus soļus. (Sak 14, 15) Esiet prātīgi un esiet nomodā lūgšanās! (1 Pēt 4, 7) Arī svētais Toms, sekojot Aristotelim, raksta, ka apdomība ir “pareizā norma, kas regulē rīcību”. To nevajag jaukt ne ar kautrību vai bailēm, ne arī ar divkosību vai izlikšanos. Tā tiek saukta par auriga virtutum (tikumu stūrmani): tā vada pārējos tikumus, norādīdama virzienu un mēru. Tieši apdomība nosaka sirdsapziņas spriedumu. Apdomīgs ir cilvēks, kas savu uzvedību saskaņo ar to, ko saka viņa sirdsapziņa. Pateicoties šim tikumam, mēs varam nemaldīgi pielietot morāles principus konkrētos gadījumos un nešaubīgi darīt labu un izvairīties no ļauna.”
Jēzū Kristū mums, ticīgajiem, ir sniegtas visas atbildes uz visiem jautājumiem. Jēzū Kristū ir visas mūsu uzvaras. Jēzū Kristū ir mūsu laime. Un, galu galā, Jēzū ir mūsu pestīšana, jo virs zemes nav pestīšanas citā vārdā kā vienīgi Jēzus Kristus vārdā. Atliek tikai Jēzū uzmanīgi ieklausīties, ielūkoties Viņa darbos un drosmīgi Viņam sekot.
Četrdesmit dienas Jēzus bija starp savvaļas zvēriem, no kuriem, kā minējām, čūska bija visviltīgākā. Jaunais katehisms par šo tēmu izsakās: “Evaņģēlijos runāts par kādu laika sprīdi, kuru Jēzus pavadījis tuksneša vientulībā tūlīt pēc tam, kad Jānis Viņu nokristīja. Gars aizveda Jēzu tuksnesī (Mk 1, 12), un Viņš palika tur četrdesmit dienas bez ēšanas; Viņš dzīvoja kopā ar savvaļas zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja (Mk 1, 12-13). Kad minētās četrdesmit dienas bija pagājušas, sātans Viņu kārdināja trīs reizes, meklēdams, kā varētu izjaukt Dēla attiecības ar Tēvu. Jēzus atvairīja šos uzbrukumus, kuros atkārtojās Ādama kārdināšana Paradīzes dārzā un Izraēļa kārdināšana tuksnesī; un velns atkāpās no Viņa līdz laikam (Lk 4, 13).”
Dārgie ticīgie, iesākot šo Lielā gavēņa laiku, mēģināsim ievingrināties un apgūt augstāk minētos garīgās dzīves cīņas paņēmienus, lai arī no mums, tāpat kā no Jēzus, velns ar saviem kārdinājumiem atkāptos. Amen. Mieramtuvu.lv |
