Arī Evaņģēlija fragments vēsta par to, ka Pestītājs atklāj dažiem mācekļiem savu aicinājumu – to, ka Viņš ir aicināts būt par jauno Mozu un jauno Eliju. Savukārt Otrajā vēstulē Timotejam apustulis Pāvils atgādina par svētu aicinājumu – vienmēr apliecināt uzticību Dievam, pat tad, ja vajadzētu ciest Evaņģēlija dēļ.
Katrs kristietis ir aicinātais, saņēmis no Dieva ne tikai pašu aicinājumu, bet arī vajadzīgās īpašības un žēlastību, lai šo konkrēto aicinājumu īstenotu. Vienalga, vai mums ir laulāto aicinājums vai arī esam aicināti uz priesteru vai mūku dzīvi, vienalga, vai mums ir aicinājums lūgties vai kalpot tuvākajam, strādājot lauksaimniecībā vai esot pasniedzējam, mediķim vai garīdzniekam, politiķim vai strādniekam, māksliniekam vai zinātniekam utt., – Dievs apveltī mūs ar visām nepieciešamajām dāvanām un palīdz tās pilnveidot. Dažreiz cilvēki pat tiek “pārsteigti” – Dieva pārsteigti –, jo sadzird tādus aicinājumus, par kuriem nevarēja pat sapņot…
Padomāsim, piemēram, par Ābrama aicinājumu. Viņš mierīgi dzīvoja Ūras pilsētā – kultūrā, kuras sasniegumus apbrīnoja vairākas tā laika tautas. Pēkšņi šo bezrūpīgo cilvēku uzrunā pats Dievs un aicina atstāt visu un īstenot Radītāja plānu – dibināt jaunu tautu zemē, kas atrodas simtiem kilometru tālu no Ūras pilsētas! Sentēva brīvā, ticības un paļāvības pilnā rīcība bija labākā atbilde uz šo neparasto Dieva aicinājumu. Rezultātā Dievs svētīja Ābramu un padarīja viņu par visu ticīgo tēvu un Izraēļa tautas dibinātāju.
Apustuļa Pāvila mācekļa Timoteja aicinājums, ko viņš saņēma caur roku uzlikšanu, arī ir ļoti skaists un svētīgs – vest kristiešu kopienu pa tikumu un Dieva gribas pildīšanas ceļu. Minētais aicinājums ir ārkārtīgi nopietns un pat bīstams, sevišķi ņemot vērā vajāšanas, kas tolaik apdraudēja kristiešus. Tieši tāpēc Pāvils mudina Timoteju nekautrēties un nebaidīties liecināt par Kristu vārdos, bet, ja tas būtu nepieciešams, arī savās ciešanās. Lai nezaudētu drosmi, Timotejam ir jābūt pārliecinātam, ka viņa aicinājums nav paša iegriba, bet gan ir Dieva dāvāts kā efektīvā žēlastība, kas ir apliecināta Jēzus Kristus uzvarā pār nāvi un elli.
Pats Kungs Jēzus Kristus nāca šajā pasaulē, lai pildītu sava Tēva gribu, lai līdz pat nāvei pie krusta rādītu cilvēkiem Dieva lielo, bezgalīgo mīlestību. Šis Pestītāja saņemtais aicinājums Jaunajā Derībā tiek atspoguļots dažādi: Kristus kā jaunais Ādams, kā Izāks, kā Gudrības iemiesojums utt. Evaņģēlists Matejs vēstī, ka pārveidošanās brīdī mācekļi redz savu Mācītāju kopā ar Mozu un Eliju, tas ir, kā jauno Likumdevēju, kas dos tautai vienīgo un pilnīgo mīlestības bausli – visu baušļu sintēzi un piepildījumu –, un arī kā jauno pravieti, kas atklās cilvēcei mūžīgā Tēva Sirds noslēpumus. Un Kristus arī īsteno savu aicinājumu un atklāj Dieva mīlestību kā jaunais Mozus un kā jaunais Elijs.
Katrs kristietis ir aicinātais. Katram no mums ir sava misija, un nav svarīgi, vai tā ir vai nav nozīmīga pasaules acīs. Lielais gavēnis ir atgriešanās jeb konversijas, bet arī pārdomu laiks. Lieldienu noslēpuma – Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās – gaismā ir svarīgi apdomāt savu eksistenci, dzīves jēgu un tās mērķi. Fakts, ka ikvienam no mums ir savs aicinājums, pierāda arī to, ka mēs nekad neesam vientuļi vai atstāti, jo Kungs, kas mūs aicina, saucot mūs katru vārdā, arī stāv mums ikvienam klāt, iet mums līdzi visas mūsu dzīves garumā un uztur mūsu uzticību saņemtajam aicinājumam.
Reiz kāds jauns puisis vaicāja vietējā klostera pieredzējušākajam mūkam, kāpēc samērā daudzi jaunieši iestājas klosterī, bet tikai daži tajā paliek. Vecais mūks paskaidroja: “Iedomājies medības! Pamanījis zaķi, suns uzreiz riedams dzenas tam pakaļ. Dzirdot troksni, skrienošajam pievienojas arī citi suņi. Visi kopā turpina dzīties pakaļ zaķim, bet izrādās, ka dara to tikai “kompānijas pēc”, jo vienīgi tas suns, kurš pirmais zaķi pamanīja, redz dzīvnieku, vienmēr patur to savu acu priekšā un cenšas panākt. Visi pārējie suņi, kas no sākuma zaķi neredzēja, maz pamazām cits pēc cita pārtrauc savu riešanu un skriešanu. Tā pēc kāda laika tikai sākumā minētais suns turpina skriet, līdz noķer ieraudzīto zaķi. Tāpat notiek arī ar aicinājumu – vienīgi tas, kas ir iepazinis Jēzu Kristu, kā arī vienmēr patur Viņu savu acu priekšā un sirdī, pēc iestāšanās klosterī sasniegs savu mērķi.”
Jebkurā aicinājumā ir ļoti svarīgi būt vienotam ar Kungu. Nav jāaizmirst arī tas, ka ikviens aicinājums pastāv tāpēc, lai sekmētu kalpošanu Baznīcā, kur mēs stiprinām cits citu ar savstarpējām lūgšanām un palīdzību un kur pats Dieva Dēls ir mūsu vidū, lai mūs stiprinātu katra personiskajā pilnveidē. Turklāt katrs aicinājums mūs mudina cerēt, ka Dievs, kas nekad nemainās, ir vienmēr ar mums un ļoti vēlas mums palīdzēt būt labiem.
Tomēr īstenot savu aicinājumu ne vienmēr ir tik vienkārši. Kaut gan katra aicinājuma īstenošana saistās ar lielu prieku un gandarījumu, tomēr netrūkst arī problēmu… Kungs Jēzus Kristus, kā arī Ābrahams un Timotejs mūs mudina būt drosmīgiem problēmu un pārbaudījumu priekšā, būt uzticīgiem Dievam līdz galam un nešaubīties, ka Kungs, aicinājuma Devējs, mūs svētī un stiprina. Amen. Mieramtuvu.lv |
