Izraēļa tauta, kas ar lielu entuziasmu devusies prom no verdzības Ēģiptē, ceļā uz Apsolīto zemi, nonākot tuksnesī un zaudējot paļāvību uz Dievu, saceļas un kurn pret Mozu. Jūdu tautas mazticība un sirds nocietinātība tiek atgādināta 95. psalmā: “Vai Kungs ir mūsu vidū?” Dievs uz izraēliešu šaubām atbild ar Mozus ticību un paļāvību. Mozus šo vietu (Refidimu) nosauks par Massu un Meribu (tulkojumā izaicinājums un apsūdzība). Tur Dieva klātbūtne un Viņa plāns tika apšaubīti, tur Dievam tika izteikts izaicinājums. Tauta ar savu mazticību un svārstību lēmumos kārdināja Dievu.
Tieši tāpēc šodien izvēlētie Dieva Vārda fragmenti uzsver uzticēšanās un paļāvības nepieciešamību mūsu dzīvē. Ticēt ebreju valodā nozīmē balstīties uz Dievu. Tieši no šīs attieksmes izriet vārds amen, kas nozīmē – palikt ticībā, balstīties uz stipru, drošu un nesatricināmu pamatu. Kad Kristus apustuļiem māca lūgšanu Tēvam, Viņš uzsver – lūdziet, lai jūs netiktu ievesti kārdināšanā, lūdziet, lai Dievs dāvā spēju izšķirt, Svētā Gara spēku un neatlaidību izturēt labajā līdz galam. Ticības spēks, pateicoties kuram mums tiek dāvāta Dieva žēlastība, patiesa un pazemīga pielūgsme, kā arī ieklausīšanās Dieva balsī ir priekšnoteikumi sekmīgam mūsu dzīves svētceļojumam.
Vēl vairāk nekā ūdens cilvēkam ir vajadzīgs Dievs. Ūdens ir dzīvības, svētības, labklājības un labvēlības zīme. Svētajos Rakstos dzīvais ūdens ir Dieva simbols – Dieva, kurš dāvā dzīvību (Jer 2, 13, Is 12, 3). Ūdenim Jāņa evaņģēlijā ir īpaša nozīme: ūdens tiek pārvērsts vīnā (Jņ 2, 7), tiek aprakstītas dzīvā ūdens straumes, kas izšļāksies no Kristus un kas tiek pasludinātas no Tempļa esplanādes (Jņ 7, 38), ūdens tiem, kuri vēlas atdzimt no ūdens un gara (Jņ 3, 5). Visbeidzot ūdens, kas izšļācās no Jēzus caurdurtā sāna (Jņ 19, 34), kad Kungs ir pienaglots pie krusta. Tieši tur Jēzum slāpst. “Ūdens, ko Es jums došu,” saka Kristus, “kļūs jūsos par ūdens avotu, kas verd mūžīgajai dzīvei.” Ūdens ir neatņemama Kristības sastāvdaļa.
“Ja tu pazītu Dieva dāvanu...” šodienas Evaņģēlija lasījumā Jēzus saka samarietei. Evaņģēlists Jānis Jēzus sarunai ar samarieti veltī vienu nodaļu. Šī saruna nav tikai sievietes atgriešanās apraksts, bet atklāj Dieva lēnprātību un pazemību, Kristus žēlsirdības pedagoģiju sarunā ar grēcinieci. Šis Jēzus dialogs ir uzskatāms par evaņģelizācijas paraugu.
Dodoties ceļā no Jeruzalemes uz Galileju, Jēzus izvēlas īsāko ceļu, kas ved cauri Samarijai. Tas ir apgabals, kuru dievbijīgi jūdi izvairās šķērsot, jo jūdus un samariešus šķir vairāk nekā septiņu gadsimtu ilgi reliģiski un rasu aizspriedumi. Samarieši bija Ziemeļu ķēniņvalstī dzīvojošie izraēliešu pēcteči, kuri pēc Samarijas krišanas (722./721. gadā pirms Kristus) sajaucās ar svešzemniekiem. Samariešu tempļa izbūve Garizimas kalnā, kas pacēlās virs Sihemas, lika jūdiem pilnībā saraut attiecības ar samariešiem. Tomēr, neraugoties uz šo situāciju, samarieši pielūdza to pašu Dievu. Viņu autoritāte bija Mozus piecas grāmatas (bet ne pārējā Vecās Derības daļa). Jūdu naids un nicinājums pret samariešiem bija vairāk balstīts uz vēsturiskiem un etniskiem apsvērumiem, nevis uz kādām būtiskām atšķirībām reliģijas jomā.
Ja tu pazītu Dieva dāvanu... Sieviete ir atnākusi piepildīt ūdens trauku pie akas. Viņa ir viena, jo ir jau pusdienas laika svelme, un samarietei ir kauns būt kopā ar savām kaimiņienēm pie vienas akas. Savas pagātnes un dzīvesveida dēļ viņa ir izstumta no sabiedrības, jūtas nepieņemta un atraidīta. Par spīti šai situācijai, Jēzus viņu uzrunā. Viņš lūdz samarietei dzert. Sieviete ir neizpratnē un dziļi pārsteigta, ka jūds ar viņu uzsāk sarunu un prasa viņai, pagānu sievietei, dzert. Pretēji visiem tā laika priekšrakstiem, aizspriedumiem un likumiem Jēzus viņu ne tikai uzrunā, bet patiešām vēlas satikt. Jēzus nojauc dzimumu, reliģisko uzskatu un grēka barjeras. Redzēdams un pazīdams sievietes dvēseli, Jēzus viņai lūdz dzert. Jēzus pazemībā atklāj savu dievišķību un vēlmi izglābt, iemantot un dziedināt pazudušo dvēseli. Jēzus attieksme ir kaut kas daudz vairāk nekā fiziskas slāpes un lūgums pēc ūdens.
Sarunas sākumā samarieti vada cilvēciska ziņkāre un izbrīns, bet ļoti drīz viņa no praktiskas dabas jautājumiem par ūdens trauku un ūdeni nonāk pie garīgajiem. “Kas Tu esi? Kā Tu zini? Kur un kāda ir patiesa Dieva pielūgsme?” jautā samariete. Ir jāsatiek un jāiepazīst patiesais Dievs, lai pazemībā un patiesībā atklātu savu garīgo stāvokli un mainītos.
Jēzus ir uzmanīgs un redz cilvēka dziļākās vajadzības. No fiziskā ūdens viņš nonāk pie garīga rakstura jautājuma par patieso pielūgsmi, lūgšanas vietu un vienīgā Dieva godināšanu. Šis ūdens, kas plūst no mūžīgās dzīves avota – Debesu Tēva – caur Kristu, kļūst par mūsu mantojuma daļu. Jēzus šeit atklāj mūžīgo dzīvību, kas iesākas mūsos tajā brīdī, kad mēs atdodam savu dzīvi Viņam. Dzīvais ūdens ir Svētais Gars, kuru Dievs vēlas dāvāt katram, kas lūdz. Dievs uz visiem laikiem Kristū mūs ir savienojis ar sevi. Un Dievs mīl pasauli ar mūsu starpniecību, aicinot, lai mēs katrā līdzcilvēkā saskatītu Viņa klātbūtni un ticības mudināti atklātu Dieva slāpes pēc cilvēka.
Šīsdienas Evaņģēlija fragmentā esam aicināti mācīties no samarietes uzticēšanos un dedzīgu tuvākmīlestību. Atklājot Kristu, patieso Dieva žēlsirdības un mīlestības avotu, viņa steidzas pie savējiem, steidzas uz ciemu pie samariešiem. Evaņģēlists Jānis pievērš uzmanību kādai detaļai – samariete atstāja savu smeļamo krūzi un steidzās liecināt citiem par Jēzu. Sastapšanās ar Jēzu izmainīja ne tikai sievietes dzīvi, bet visa samariešu ciema iedzīvotāju attiecības ar Dievu. Lai mēs kļūtu par labiem Evaņģēlija vēstnešiem, mums ir jāļauj, lai Jēzus mūs pārveido un piepilda ar Svēto Garu. Daudzi samarieši ieticēja Jēzum sievietes vārdu dēļ, tie lūdza Viņu palikt un drīz vien paši atklāja un pārliecinājās par pasaules Pestītāja klātbūtni viņu vidū.
Iepazīstot Dievu, mēs nevaram palikt vienaldzīgi un pasīvi. “Mīlēt tuvāko nozīmē mīlēt Dievu cilvēkā un cilvēku Dievā – mīlēt Dievu Viņa paša mīlestības dēļ un radību Dieva mīlestības dēļ,” saka svētais Francisks de Sals. Dievs mums dāvā iespēju mīlēt uz zemes ar Debesu mīlestību un šeit, virs zemes, aizsākt tās attiecības, kas turpināsies mūžībā.
Samariešu sievietē mēs esam aicināti ieraudzīt paši sevi, kas kalpojam pasaulīgiem dieviem un ko ir pārņēmusi kurnēšana un aklums. Bieži vien, meklējot, kā remdēt savas slāpes, mēs pievēršamies lietām un realitātēm, mainot tās, kā samariete mainīja savus vīrus. Mēs meklējam ūdeni sausās cisternās un maldāmies ilūziju tuksnesī. Taču vienīgi Kristus var remdēt slāpes, ko cilvēka sirdī ielicis Dievs. Slāpes pēc dzīvā, patiesā un mūžīgā Dieva Debesu Tēvijā.
Šīsdienas Evaņģēlija fragmentā mēs saņemam arī svarīgas atziņas par lūgšanas dzīves attīstību. Tieši lūgšana kļūst par ceļu pie akas, lai meklētu dzīvo ūdeni. Šajā ceļā Kristus nāk mums pretī, lai sastaptu meklētāju. Dievs mūs meklē un uzrunā pirmais, Viņš ir tas, kurš lūdz un kuram slāpst. Lūgšana ir sastapšanās – sastopas Dieva slāpes pēc mums un mūsu slāpes pēc Dieva. Dievam slāpst, lai mēs ilgotos un būtu izslāpuši pēc Viņa, – māca Katoliskās Baznīcas katehisms.
Lai Gavēņa laiks mums palīdz atjaunot Dieva mīlestības pieredzi! Dievs mums dāvā sevi Kungā Jēzū Kristū, un no Viņa saņemtā mīlestība mums ik dienas jādod tālāk saviem tuvākajiem, īpaši tiem, kuri cieš un kuriem tā visvairāk vajadzīga. Tā mēs varēsim kļūt pilnīgi līdzdalīgi Lieldienu priekā.
Lai Dievs jūs bagātīgi svētī! Mieramtuvu.lv
Foto: Katakombu freska (4.-5.gs.m.ē.) |
