Kāpēc viņi skrien? Kāpēc cilvēki vispār skrien? Ja vien mērķis nav vienkārša fiziska aktivitāte, cilvēki skrien tad, kad ir noticis kaut kas īpašs, kad ir jābēg no briesmām, kad gribas mērķi sasniegt pirmajam, kad gribas pēc iespējas ātrāk paziņot kādu svarīgu vēsti, kad ir jāmeklē neatliekama palīdzība sev vai kādam citam, kad uz kaut ko noteikti jāpaspēj u. c. Visos šajos gadījumos cilvēkos ir dedzība – baiļu, ambīciju, prieka, bēdu, briesmu, sensācijas, varas, iekāres, cerības vai kā cita iemesla izraisīta.
Šodienas evaņģēlijā minētie Marijas Magdalēnas, Jāņa un Pētera skrējieni droši vien ir tālu no olimpiskā zelta, toties tie varētu būt katra no viņiem personiskais rekords, jo viņi noteikti skrēja no visas sirds un no visa spēka. Bet par ko dega viņu sirds? Viņi skrien, lai pavēstītu citiem vissvarīgāko vēsti, kāda jebkad ir tikusi pavēstīta, – Kristus augšāmcelšanos. Tā piepilda Vecās Derības apsolījumus, tā apstiprina, ka Jēzus Kristus patiešām ir Dieva Dēls un ka ikviens tagad var sākt jauno dzīvi, kļūstot par Dieva bērnu. Viņi skrien, jo šīs vēsts paziņošana nav atliekama.
Un šis Kristus augšāmcelšanās rīta skrējiens, iespējams, ir vissvarīgākais skrējiens cilvēces vēsturē, jo ar to sākās liecināšanas maratons vai drīzāk stafetes skrējiens, kurā katrs kristietis to saņem un pēc iespējas labāk veic savu posmu, neaizbildinoties ar to, ka citi viņa vājo sniegumu gan jau izlīdzinās...
Katrā Svētajā Misē mēs svinīgi atjaunojam savu solījumu šo stafeti nodot tālāk, sakot “mēs vēstīsim par Tavu nāvi, Kungs, un liecināsim par Tavu augšāmcelšanos līdz pat Tavai atnākšanai”. Un tā kristieši draudzēs pulcējas katras jaunas nedēļas sākumā – svētdienas rītā, ne tikai lai nosvinētu Kristus augšāmcelšanos, bet arī lai, uzklausot Dieva Vārdu, tiktu stiprināti ticībā un eiharistiskās liturģijas kulminācijā svinīgi atjaunotu savu solījumu būt par Kristus augšāmcelšanās lieciniekiem arī šajā nedēļā. Savukārt kristiešiem ģimenēs būtu atbilstoši šādu atskaites punktu ieviest katras dienas sākumā, lai lielos un mazos pamudinātu būt par dzīvu, labi saskatāmu un skaidri saprotamu liecību par Kristu. Tas noteikti nav nekas pārspīlēts, ņemot vērā lietas svarīgumu un neatliekamību.
Šī ticības lāpa ir jānodod tālāk degoša kā skrējienā ar olimpisko uguni, kur ir vienlīdz svarīgi gan tas, ka lāpa sasniedz mērķi, gan tas, ka tā pa ceļam nenodziest. Šajā ziņā mēs visi kopā un katrs atsevišķi esam šodienas evaņģēlijā aprakstītā skrējiena dalībnieki. Tas mums ir reizē liels pagodinājums un liela atbildība – būt par augšāmcelšanās liecinieku mūsdienu pasaulē.
Dedzīgi skrienot, viss pārējais aizmirstas. Ja sacīkstēs sportists būtu izklaidīgs, domājot par kaut ko citu, diez vai viņš uzvarētu. Skrienot ir nepieciešams koncentrēties. Svētais Pāvils vēstulē korintiešiem raksta: “Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū godalgu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat! Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā; viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs – neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” (1 Kor 9, 24-27) Caur Kristību mēs visi esam nonākuši uz skrejceļa. Daudzi no mums diemžēl ir apsēdušies vai pat ērti apgūlušies malā un vēro citus skrienam, laiku pa laikam aplaudējot par viņu sasniegumiem. Citi pastaigājas pa celiņu, īsti nezinot, kas jādara. Vēl citi jau gadiem ilgi gatavojas skriet, bet tā arī līdz šai dienai nav sākuši. Citi skrien, bet to apvieno ar pārmērīgu interesi par apkārtējo pasauli. Vēl citi skrien, bet pārprastā pazemībā nevēlas uzvarēt. Cik ir to, kuri skrien ar dedzību un steigu, koncentrējušies un skaidri apzinoties skrējiena mērķi? Cik ir to, kuri tiecas sasniegt vismaz tikpat augstus rezultātus, kādi bija tādiem Kristus čempioniem kā, piemēram, šodien pieminētajiem Marijai Magdalēnai, Jānim, Pēterim un Pāvilam? Vai mēs vispār varam iedomāties sevi skrienam, lai kādam pasludinātu Labo Vēsti?
Šodien, kad mēs no sirds un ar lielu prieku cits citu sveicinām ar vārdiem: “Kristus ir augšāmcēlies!” – pieņemsim lēmumu no sirds un ar lielu prieku iesaistīties Kristus augšāmcelšanās liecinieku stafetes skrējienā, lai Labo Vēsti aiznestu līdz katram, kuru Dievs mums ir uzticējis. Kā norāda Katoliskās Baznīcas katehisms (851), “tā ir Dieva mīlestība uz visiem cilvēkiem, no kuras Baznīca visos laikos ir smēlusies savu pienākumu un spēku veikt misionāro darbu: “Kristus mīlestība mūs skubina...” (2 Kor 5, 14)”. Mieramtuvu.lv |
