Jāņa Pāvila II beatifikācijas svētku programma Latvijā (papildināts ar pasākumiem) Bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis Latviešiem tuvs pāvests Pāvestam Jānim Pāvilam II latviešu tauta ir īpaši pateicīga. To es varu apliecināt, kad, darbojoties Vatikāna radio, man bija sadarbošanās ar šo pāvestu, kas tēvišķīgi pieņēma latviešu personības un korus jau komunistiskā režīma laikā, personīgi sastopoties un tos uzrunājot latviešu valodā, apgalvodams, ka vienmēr lūdz Dievu par Latviju. Pāvesta darbība lielā mērā sekmēja padomju varas krišanu. Viņš gaidīja iespēju, kad varētu Latviju izcelt pasaules priekšā, un tāda iespēja radās: Latvijas kristietības astoņsimt gadu atcere, atzīmējot misionāra Meinarda iesvētīšanu par bīskapu 1186. gadā. Jānis Pāvils II personīgi ierosināja plašas svinības Vatikānā 1986. gada 26. un 27. jūnijā. Datumi bija izvēlēti tā, lai plaša Daugavas Vanagu delegācija varētu svinībās ierasties ar speciālu vilcienu pēc sanāksmes Vācijā, Bērzainē. Pirms tam Romā bija kongress par Latvijas kristietības sākumiem. Pāvests šīs svinības atbalstīja arī materiāli. Vispasaules saziņas līdzekļi plaši atspoguļoja notikumus, un no tā laika Latviju sāka vairāk pieminēt, kamēr padomju laikraksts „Cīņa” pret to cēla trauksmi jau kopš svinību izsludināšanas (1985. gada 26. septembrī). Šīs svinības visplašāk aprakstītas „Austrālijas Latvietī”, kā arī Zviedrijā izdotā Dzimtenes kalendārā (1987. gadā). Pāvesta vadībā bija divi dievkalpojumi. Vispirms ekumenisks dievkalpojums Vatikāna pils greznajā Klementa zālē. Pāvesta tronim vienā pusē bija 11 latviešu katoļu garīdznieki no trimdas zemēm, otrā pusē luterāņu arhibīskaps A. Lūsis, igauņu ev. lut. bīskaps Vēms, prāvesti Mužiks, Voitkus, Rozītis un citi garīdznieki. Dievkalpojumu pāvests Jānis Pāvils II sāka ar krusta zīmi latviešu valodā, tad runāja katoļu pārstāvis prelāts K. Ručs un arhibīskaps A. Lūsis. Pāvests latviešu valodā uzsvēra šī brīža vienreizējo nozīmi un vēlēja Dieva svētību latviešu tautai turpmākai dzīvei. Sekoja pieņemšanas daļa, kurā pāvestam pasniedza dāvanas: Glika Bībeli, kokli un albumu „Latvija”. Ar pāvestu satikās redzami trimdas latviešu organizāciju vadītāji: Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšnieks O. Pavlovskis, Daugavas Vanagu priekšnieks J. Frišvalds, Daugavas Vanadžu priekšniece A. Liepiņa, tad diplomātiskie un konsulārie darbinieki: E. Dēliņš, E. Upenieks, V. Kreicbergs, A. Šilde un katoļu organizāciju vadītāji. Jānis Pāvils II svētīja Latvijas karogu un visi nodziedāja „Dievs svētī Latviju”. Vakara dievkalpojums pāvesta vadībā bija Sv. Pētera bazilikā, kur piedalījās ap 2500 dievlūdzēju. Ar pāvestu koncelebrēja Eiropas bīskapu konferenču pārstāvji: četri kardināli un seši bīskapi, to vidū lietuviešu trimdas bīskaps un 11 latviešu katoļu priesteri. Dievkalpojumā piedalījās vairāki kardināli un bīskapi, kā arī arhibīskaps A. Lūsis, igauņu bīskaps Vēms un luterāņu garīdznieki. 27. jūnijā bija divi priekšlasījumi un vijolnieces R. Lielmanes un baritona J. Kļaviņa koncerts. Goda mielastā piedalījās vairāk nekā 200 ielūgtie viesi. 1987. gadā Vatikāna pasts izdeva pastmarku sēriju trīs vērtībās, kur attēlots bīskaps Meinards, Rīgas bīskapijas kapitula ģerbonis un Aglonas bazilika. Arī tas atgādina Latvijas toreizējo nebrīvību. Un drīz nāca brīvība. (Foto no bīskapa A.Brumaņa personīgā arhīva)    
   
Māsa Marija Mārīte OP
Mana pirmā tikšanās ar Jāni Pāvilu II notika neklātienē – 1978. gadā, kad mana māmiņa Zinaīda piestiprināja pie sienas rāmīti ar fotogrāfijā redzamo priesteri un teica: „Tagad Jānis Pāvils II ir mūsu pāvests.” Nāku no Aglonas draudzes, kopā ar māmiņu un māsu Elitu palīdzējām sakopt baznīcu un kārtot ziedus. Neaprakstāms prieks pārņēma, kad uzzinājām par gaidāmo pāvesta vizīti Latvijā un arī Aglonā. Kopā ar citiem jauniešiem piedalījos arī tās istabas kārtošanā, kurā uzturējās pāvests Aglonas svētvietas apmeklējuma laikā. Vēl lielāks prieks mani pārņēma, kad tiku uzaicināta uz tikšanos ar Jāni Pāvilu II Aglonas klostera telpās. 1993. gada 9. septembrī pēc vairāku stundu svinīgas gaidīšanas un lūgšanām, piedalīšanās Svētajā Misē, kuru celebrēja pāvests, pēcpusdienā ar māsu devos uz norādīto vietu, lai nokļūtu uz audienci. Tomēr izrādījās, ka, lai satiktos ar pāvestu, vajadzīga drosme un atjautība, pārvarot radušos šķēršļus. Uz audienci uzaicinātos cilvēkus telpās ieveda nedaudz ātrāk, savukārt mēs stāvējām pie bazilikas un nezinājām, ko lai iesāk. Taču vēlme satikties ar pāvestu bija tik liela, ka devāmies pie apsardzes vīriem un uzrunājām viņus. Tomēr tie negribēja mūs laist iekšā. Tieši tajā brīdī pienāca pazīstams priesteris, kas galvoja par mums. Tā mēs bezgalīgi laimīgas un priecīgas nonācām satikšanās telpās. Ļoti labi atceros mirkli, kad pāvests pienāca pie manis un māsas un deva apustulisko svētību. Šis mirklis ir iemūžināts manā sirdī. Gandrīz pēc gada – 13. oktobrī – aizbraucu uz Poliju, Jāņa Pāvila II dzimteni, lai iestātos Jēzus un Marijas dominikāņu māsu kongregācijā. To visu pārdomājot, varu teikt, ka šī tikšanās Aglonā ar pāvestu deva man lielāku drosmi un paļāvību atbildēt Dieva aicinājumam kopā ar Mariju sekot Jēzum konsekrētā dzīvē.
Aija Odiņa, bijusī Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Vatikānā
Man bija laime daudzkārt tikties ar Viņa Svētību. Bija liels gods piedalīties pāvesta pastorālās vizītes sagatavošanā un vadīt šo vizīti Latvijā 1993. gada 8. –10. septembrī. Vizīte bija mana pirmā tikšanās reize ar pāvestu, kam sekoja regulāras tikšanās un vizītes pie Svētā tēva jau kā LR ārkārtējai un pilnvarotajai vēstniecei akreditētai Vatikānā. Vienmēr pārsteidza Jāņa Pāvila II personības starojums, cilvēcīgais siltums un vienkāršība. Pāvests vienmēr uzsvēra, cik tuva viņam ir Latvija. Viņš bija gandarīts, ka Latvija atkal ir brīva, un ticēja mīlestībai un sapratnei mūsu cilvēku vidū. Ticēja, ka mūsu zeme sagaidīs nākotni ar apņemšanos celt labklājību un garīgās vērtības. Pāvests personīgi man pašai licis dziļāk izprast dzīves jēgu, rast cerību tad, kad tā jau šķita zudusi, un palīdzējis saklausīt Dieva žēlastības balsi. 
Gundega Zaķe–Cimža, pasaulē dzīvojošo franciskāņu vadītāja Latvijā
1993. gada 8. septembrī mēs, septiņi brāļi un māsas no franciskāņu terciāru ordeņa, kā mūs vēl toreiz dēvēja, uzvilkām savus brūnos māsas Laumītes no vieglas kokvilnas sašūtos habitus, apjozām pakulu jostas ar trīs iesietiem mezgliem, kāpām 9. trolejbusā un no Pārdaugavas devāmies uz Jēkaba katedrāli, lai sagaidītu pāvestu Jāni Pāvilu II. Kad šķērsojām Strēlnieku laukumu, mazliet lija. Mēs bijām tik priecīgi saviļņoti un lepni Dieva vientieši, ka mūsu Latviju ir ieradies sveicināt pāvests! Nekautrēdamies no sava izskata, lecām pāri peļķēm un steidzāmies uz lielo tikšanos. Pat nenojautām, cik tā būs īpaša, jo jau pati šī diena bija tik nozīmīga... Pie katedrāles mēs, protams, sapratām, ka tajā iekšā netiksim, jo ticīgā tauta dievnamu jau bija piepildījusi līdz malām pilnu. Mēs priecīgi palikām ārpusē. Pienāca kāds garīdznieks un mūs kā sardzi nolika pie ieejas durvīm. Mēs stāvējām un gaidījām. Pēc mirkļa ap ielas stūri parādījās papamobilis ar pašu Papu iekšā! Smaidīgs pāvests mūs visus sveicināja. Mēs sveicinājām viņu. Viņš izkāpa no sava auto un kardināla Pujata pavadīts tuvojās katedrālei – tuvojās mums, skatījās uz mums, smaidīja un teica: „Francescani, francescani [frančeskani, frančeskani]...” Tad pāvests svētījot uzlika rokas uz mūsu galvām... Šodien, 2011. gadā, es vēl joprojām dzirdu viņa balsi, kas saka: „Frančeskani, frančeskani...” – un joprojām jūtu viņa svētījošās rokas uz savas noliektās galvas. 
Priesteris Andris Priede, Dr. Hist. Eccl.
„Mani visvairāk uzrunāja mūsu pāvesta fenomenālā attieksme pret ikvienu cilvēku, ka mēs viņam neesam kaut kāds milzīgs pūlis, kaut kādas skrūvītes lielajā Baznīcas mehānismā, bet gan individuāli cilvēki. Tikšanās reizē viņš atbruņojoši teica: „Ā, tu esi tas jaunais latviešu jezuīts.” Un man bija jāsaka: „Nē, jūs kļūdāties! Es esmu viņa jaunākais brālītis.” Jo vecākais brālis vairākas reizes bija tulks, Svētajam tēvam tiekoties ar Latvijas valsts delegāciju. Pēc tam jau man pašam arī gadījās būt par tulku prezidenta vizītēs. Tas, ka viņš atpazina seju, ir viens no skaistākajiem pierādījumiem tam, ka pat savus tehniskos darbiniekus viņš paturēja atmiņā un mēģināja atcerēties pēc sejas. Un Svētais tēvs iespriež rokās rožukronīti ar pašsaprotamu pārliecību, ka cilvēks, kurš no viņa rokām ir saņēmis rožukronīti, nebūs kūtrs katru dienu lūgties un kļūt par tādu pašu Dievmātes draugu kā viņš.”  
Rīgas Garīgā semināra rektors Pauls Kļaviņš
1996. gada 10. jūnijā pēc Sv. Mises pāvesta kapelā, pirmo reizi apmeklējot Romu un kalpojot pāvesta Misē kā diakonam, – dažas dienas pirms priestera ordinācijas Rīgā. Šajā tikšanās reizē īpašs bija tas, ka varēju redzēt pāvestu lūgšanā. Mēs ieradāmies diezgan agri, vēl pirms rīta Svētās Mises, kas sākās plkst. 7.00. Redzējām, kā viņš lūdzās, kā pats liturģiski ģērbās savā privātajā kapelā. Vienreizīgi bija arī tas, ka varēju viņam kalpot kā diakons. ASV mani ordinēja par diakonu, un es caur Romu braucu uz Latviju, kur mani ordinēja jau par priesteri. Tātad nepilnu nedēļu pirms ordinācijas agrā pirmdienas rītā man kā diakonam bija iespēja piekalpot pāvestam. To izkārtoja Amerikas Pontifikālās Džozefinum (Josephinum) koledžas rektors, kurš kopā ar mani bija ceļā uz Latviju. Svētā Mise notika angļu valodā, un es lasīju Evaņģēliju vai arī pirmo lasījumu. Atceros, kā pāvests paskatījās uz mani un, manuprāt, nodomāja: „Tu jau nu gan nerunā īstā angļu izloksnē, neesi ne amerikānis, ne anglis.” Šis mirklis bija ļoti skaists un neaizmirstams. (Foto no pr. P.Kļaviņa personīgā arhīva)   
Pāvests Jānis Pāvils II svētī sievieti ar slimo bērniņu, kura visu dievkalpojumu Mežaparkā stāvēja pie ejas cerībā, ka varēs redzēt pāvestu. Neskatoties uz to, ka apsardze bija visapkārt un droši sargāja pāvestu, sievietei izdevās izspraukties līdz pāvestam, brīdī kad viņš virzījās pa celiņiem. (Vectirāna foto)
Fotomirkļi no Jāņa Pāvila II vizītes Latvijā
(Foto: Valerians Šaicāns)
   
   
  
Materiāls tapis sadarbībā ar LRKB Informācijas centru | 
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)
;)