18. janvāra pusdienlaikā Svētā Pētera laukumā sapulcējās vairāki tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm, lai noklausītos pāvesta Leona XIV uzrunu un saņemtu apustulisko svētību. Romas bīskaps teica: «Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu! Šodienas Evaņģēlijs (Jņ 1,29-34) mums stāsta par Jāni Kristītāju, kurš atpazīst Jēzu kā Dieva Jēru, Mesiju. Viņš saka: "Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus" (29), un piebilst: "Es nācu kristīt ar ūdeni, lai Viņš tiktu atklāts Izraēļa tautai" (31). Jānis atpazīst Jēzu kā Pestītāju, pasludina Viņa dievišķību un misiju Izraēļa tautai un pēc tam, izpildījis savu uzdevumu, atkāpjas, kā pats apliecina: "Pēc manis nāk Vīrs, kas ir daudz lielāks par mani, jo Viņš bija pirms manis" (30). Jānis Kristītājs ir vīrs, kuru ļaudis ļoti mīl, tik ļoti, ka viņš iedveš bailes Jeruzalemes varas pārstāvjiem (Jņ 1,19). Viņam būtu bijis vieglāk izmantot šo slavu, bet tā vietā viņš pretojas panākumu un popularitātes kārdinājumam. Jēzus priekšā viņš atzīst savu niecīgumu un atbrīvo vietu Viņa diženumam. Jānis zina, ka ir sūtīts sagatavot Kungam ceļu (Mk 1,3; sal. Is 40,3), un, kad Kungs atnāk, viņš priecīgi un pazemīgi atzīst Viņa klātbūtni un pamet notikuma vietu. Cik svarīga ir viņa liecība! Bieži vien tiek piešķirta pārmērīga nozīme atzinībai, pieņemšanai un redzamībai, kas ietekmē cilvēku uzskatus, uzvedību un noskaņojumu, rada ciešanas un šķelšanos, kā arī noved pie īslaicīga, vilšanās pilna un paverdzinoša dzīvesveida un attiecībām. Patiesībā mums nav vajadzīgi šādi "laimes aizstājēji". Mūsu prieks un diženums nebalstās uz īslaicīgām panākumu un slavas ilūzijām, bet gan uz apziņu, ka mūsu Tēvs debesīs mūs mīl un gaida. Tā ir mīlestība, par kuru runā Jēzus: Dieva mīlestība, kas nāk pie mums šodien, nevis lai apžilbinātu mūs ar īpašiem efektiem, bet lai dalītos mūsu pūlēs un uzņemtos mūsu dzīves nastas, atklājot mums, kas mēs patiesībā esam un cik vērtīgi mēs esam Viņa acīs. Dārgie, netērēsim laiku un enerģiju, dzenoties pēc tā, kas ir tikai virspusējs. Mācīsimies no Jāņa Kristītāja kā saglabāt garīgo modrību, mīlēt vienkāršas lietas, patiesus un sirsnīgus vārdus, dzīvot ar mērenību, ar prāta un sirds skaidrību, censties katru dienu atrast brīdi, kurā varam apstāties klusumā, lūgties, pārdomāt, ieklausīties un – īsi sakot, "radīt tuksnesi" – lai satiktos ar Kungu un būtu kopā ar Viņu. Lai Vissvētākā Jaunava Marija - vienkāršības, gudrības un pazemības paraugs, palīdz mums šajā ceļā». Vaticannews.va | 
