25. janvārī Baznīcā jau sesto reizi tiks atzīmēta Dieva Vārda svētdiena, kuras mērķis ir atjaunot derību starp Dievu un Viņa tautu – derību, kas dzimst no klausīšanās. Dieva Vārds vieno ticīgos un dara viņus par vienu tautu. Tā ir diena, kurā mēs no jauna mācāmies būt par mācekļiem, kas klausās un kas ir atvērti un gatavi ļaut Dieva Vārdam tapt miesai mūsu ikdienas dzīvē. Tā ir diena, kura uzdod ļoti konkrētus jautājumus: “Vai Bībelei ir vieta manā dzīvē? Vai es to lasu, klausos, apceru? Vai ļauju Dieva Vārdam veidot ar mani dialogu? Vai ļauju Dievam mani mierināt, labot, vadīt?” Svētie Raksti nav grāmata, kas domāta tikai izredzētajiem vai Bībeles speciālistiem – tas ir Dieva Vārds ikvienam cilvēkam. Kad lasām, klausāmies un sākam dzīvot saskaņā ar to, tad atklājam, ka tas ne tikai skaidro un izgaismo, bet arī pārveido mūsu realitāti – mūsu izvēles, lēmumus, motivācijas, vēlēšanās, attiecības, problēmas, ciešanas, cerības. Savukārt, atstājot novārtā Dieva Vārdu, mēs atstājam novārtā arī sevi un savu aicinājumu. Tāpēc svētais Bernards no Klervo sacīja: “Sargā Vārdu, un Vārds sargās tevi.” Dieva Vārda svētdiena 2019. gada 30. septembrī, svētā Hieronima piemiņas dienā, pāvests Francisks izdeva Apustulisko vēstuli “Aperuit illis”, kurā noteica, ka Parastā liturģiskā laika 3. svētdienā visā Baznīcā tiks atzīmēta Dieva Vārda svētdiena. Šīs iniciatīvas iedvesma bija svētā Hieronīma – izcilā Svēto Rakstu tulkotāja un dedzīgā komentētāja – nāves 1600. gadadiena. Pāvests vēlējās, lai Baznīcā būtu tāda svētdiena, kas atgādinātu: “Svētie Raksti ir Baznīcas balsts un stiprums, ticības spēks, dvēseles uzturs, tīrs un neizsīkstošs garīgās dzīves avots” (Vatikāna II koncils, Konst. Dei Verbum, 21). Svētā Lūkasa evaņģēlijā lasām, ka Jēzus apgaismoja mācekļu prātus, lai viņi saprastu Rakstus (Lk 24,45). Tas bija viens no pēdējiem žestiem, ko paveica augšāmcēlušais Kristus pirms uzkāpšanas Debesīs. Viņš atklājās mācekļiem, kad tie bija kopā, lauza ar viņiem maizi un atvēra viņu prātus, lai viņi saprastu Rakstus. Šiem cilvēkiem, kuri bija nobijušies un vīlušies, Jēzus atklāja Lieldienu noslēpuma jēgu. Attiecības ar Jēzu, ticīgo kopienu un Svētajiem Rakstiem ir vitāli svarīgas mūsu kristīgajai identitātei. Bez Kristus, kurš ieved mūs Lieldienu noslēpumā, nav iespējams saprast Svēto Rakstu dziļumu. Tas darbojas arī otrādi – bez Svētajiem Rakstiem nav iespējams izprast Jēzus un Viņa Baznīcas sūtību pasaulē. Svētais Hieronims pareizi teica: “Nezināt Rakstus nozīmē nepazīt Kristu.” Kristīgajā teoloģijā Dieva Vārds nav “miris burts” vai vienkāršs teksts, bet dzīvais Logos – Jēzus Kristus. Dieva Vārda svētdiena atgādina, ka Dievs mūs uzrunā pastāvīgi, Viņa Vārds vienmēr ir aktuāls mūsu dzīves situācijai. Viņa runa ir ļoti personiska un delikāta. Viņš vēlas ar mums veidot tuvas, patiesas attiecības. Pajautāsim sev: “Vai man tas ir svarīgi, ka Dievs katru dienu mani uzrunā ar Vārda starpniecību? Vai es klausos Dieva Vārdā un vai tas ietekmē manu ikdienu?” Mūsu dzīves kvalitāte ir atkarīga no klausīšanās kvalitātes. Kāda klausīšanās, tāda tikšanās; kāda tikšanās, tādas attiecības; kādas attiecības, tāda dzīve. Dieva Vārda svētdienas mērķis ir padziļināt mūsu attiecības ar Svētajiem Rakstiem gan liturģijā, gan personīgajā dzīvē. Tā ir atbilde uz mūsdienu reālo vajadzību – daudzi kristieši pazīst Bībeli fragmentāri vai uztver to kā sarežģītu, neinteresantu, pat garlaicīgu grāmatu. Taču Dieva Vārds ir mūsu ticības, žēlsirdības, izšķiršanas un cerības avots. Autentiskas šīs svētdienas svinēšanas augļi ir: 1) lielāka atvērtība uz Dieva Vārdu, kas tiek sludināts liturģijā; 2) lūgšanas ar Dieva Vārdu attīstība, īpaši “Lectio divina”, kas ir ticības formācijas sirds; 3) nobriedušāka ticība – spējīga veidot Baznīcu, kas būtu tuva sabiedrībai un pasaulei; 4) kristiešu vienotības stiprināšana, jo mēs klausāmies vienā un tajā pašā Vārdā. Dieva Vārda nozīme mūsu dzīvē Dieva Vārds ir dzīvs un iedarbīgs (Ebr 4,12), jo Svētajos Rakstos Dievs ar lielu mīlestību nāk mums pretī un sarunājas ar mums. Tāpēc attiecības ar Bībeli nav tikai intelektuāls akts, bet gan garīgs un eksistenciāls notikums – Dieva un cilvēka satikšanās. Kristietim Dieva Vārds ir gaisma dzīves ceļā (Ps 119,105), izšķiršanas, atgriešanās un ticības stiprināšanas avots. Visai Baznīcai tas ir identitātes, vienotības un misijas pamats. Baznīca dzīvo no Dieva Vārda, jo pastāvīgi no tā smeļ savu dzīvību un garīgo spēku. Kā teica svētais Ambrozijs: “Vārds ir mūsu dvēseles dzīves būtība – tas to dzīvina, baro un vada. Nekas cits nedos dzīvību cilvēka dvēselei, kā tikai Dieva Vārds.” “Lectio divina” vēsture “Lectio divina” jeb Dievišķās lasīšanas tradīcija sniedzas līdz kristietības pirmajiem gadsimtiem. Tās saknes meklējamas Baznīcas tēvu pieredzē, sevišķi Origēna atstātajā mantojumā (3. gs.), kurš uzsvēra Bībeles garīgo un daudzslāņaino nozīmi. Tomēr īpaša loma šīs tradīcijas attīstībā bija mūku dzīvei. Par klasiskās “Lectio divina” metodes tēvu uzskata svēto Benediktu no Nursijas (6. gs.), kurš savā “Regulā” lūgšanu ar Rakstu lasīšanu padarīja par vienu no klostera dzīves pīlāriem. 12. gadsimtā kartūziešu mūks Guigo II uzrakstīja četrus klasiskos “Lectio divina” lūgšanas laika posmus: lectio (lasīšana), meditatio (apcere), oratio (lūgšana), contemplatio (kontemplācija). Kopš tā laika šī metode ir kļuvusi par visas Baznīcas garīgo dārgumu. “Lectio divina” nav tikai Bībeles teksta lasīšana un izpratne, bet gan attiecību veidošana. Tas ir lasīšanas veids, kurā mēs ļaujam, lai Vārds lasītu, pamācītu, stiprinātu un pārveidotu mūs. Šī metode balstās uz pārliecības, ka Svētais Gars – tas pats, kurš iedvesmoja Rakstus – darbojas arī lasītājā. Bībeles teksts kļūst par dialoga telpu, kurā Dievs atklāj ne tikai patiesību par sevi, bet arī patiesību par cilvēku un viņa dzīvi šeit un tagad. Nevis cilvēks “pārvalda” Vārdu, bet ļauj Vārdam sevi vadīt. “Lectio divina” mērķis ir kopība ar Dievu – ne tikai Viņa gribas izzināšana, bet dzīvošana saskaņā ar to. Šī metode atbild uz dziļu ticīga cilvēka vajadzību: ilgām pēc jēgas, patiesības, dievišķās gaismas, gudrības, iekšējas harmonijas pasaulē, kas ir pilna steigas, nemiera un virspusējas informācijas. Šodien pasaule mūs pārpludina ar vārdiem, kas bieži ir tukši, agresīvi vai manipulatīvi. Šajā kontekstā “Lectio divina” māca klausīties, klusēt un būt pazemīgam Dieva priekšā. Tā atgādina, ka kristīgā dzīve nebalstās ideoloģijā vai emocijās, bet gan dzīvās attiecībās ar Dievu. Četru soļu metode “Lectio divina” māca, kā satikties ar Dieva Vārdu, kā to apcerēt, kā ar to lūgties un pieņemt ar visu sirdi. Pirmais solis ir lasīšana (lectio). No tā ir atkarīgs, vai mēs ieiesim Dieva Vārda dziļumā, vai paliksim “ārpusē”. Svētie Raksti, kas ir Dieva Gara iedvesmoti, ir arī Viņa darbības lauks. Svētais Gars piepilda mūs ar Dieva Vārdu un ved tā dziļumos. Bez Svētā Gara neviens nevar patiesi sastapties ar Dieva Vārdu. Tāpēc “Lectio divina” jāsāk ar lūgšanu Svētajam Garam, lai Viņš atvērtu mūs Dieva Vārdam un atklātu mums Vārdu. Ieteicams jau vakarā izlasīt rītdienai paredzēto Evaņģēlija fragmentu un jautāt sev: “Ko Dievs saka? Ko Viņš vēlās pateikt šajā Rakstu vietā?” Centies sadzirdēt galveno vēstījumu un atrast atslēgas vārdu, teikumu, domu, kas izsaka šī teksta būtību. Var lasīt Bībeles komentārus vai arī šo pašu tekstu atrast citos Evaņģēlijos, vai arī lasīt citus tulkojumus. Lasi šo tekstu – vakarā, no rīta, dienas laikā – tā, lai patiesi ieklausītos. Lasīšana atver uz klausīšanos: “Kas notiek manī, kad lasu šo tekstu?” Otrais solis ir apcere (meditatio). Meditācijas laikā ir jāuzdod sev jautājums: “Ko Dievs saka man un par mani?” Vārds uzrunā katru ļoti personīgi. Tas ar katru no mums nodibina vienreizējas un neatkārtojamas attiecības. Runa ir par to, lai ļautu Vārdam uzrunāt sevi personīgi. Var katru dienu lasīt Bībeli un palikt Vārda “neizlasītam” un nepārveidotam. Ja vēlies dzirdēt, ko tev saka Dievs, un, ja ļauj Viņa gaismai iekļūt vistumšākajās vietās, kurās vismazāk pazīsti sevi, vietās, kurās slēpjas daudz jautājumu, tad tava sirds, Vārda izgaismota, vedīs uz labāku sevis pazīšanu. Tad Vārds tevi atbrīvos no “Ēģiptes” verdzības, no faraona jūga, no tā, kas tevi nospiež. Taču ir svarīgs noteikums: jāļauj Vārdam izveidot dialogu ar tavas sirds stāvokli. Trešais solis ir lūgšana (oratio). Saglabā savā sirdī šo Vārdu, kas ir kļuvis par tavu barību un stiprinājumu. Pajautā sev: “Ko es tagad vēlos teikt Dievam? Kādas iedvesmas, idejas rodas manī?” Ļauj savai sirdij spontāni lūgties Vārda ietekmē. Šī lūgšana ir tava atbilde Kungam. Esi gatavs lūgties ar saņemto Vārdu un doties tādā virzienā, kādā Viņš tevi vadīs. Svētais Augustīns iesaka: “Ja teksts ir lūgšana, lūdzies; ja tas ir sauciens pēc palīdzības, sauc; ja tas ir pateicība, esi priecīgs; ja teksts vieš cerību, dzīvo ar cerību; ja tas pauž bailes, esi pilns bijības.” Ceturtais solis – kontemplācija (contemplatio). Svētā Terēze no Avilas, pamatojoties uz savu pieredzi, sacīja: “Kontemplācija nav nekas cits kā tuva saskarsme draudzībā ar To, par kuru zinām, ka Viņš mūs mīl; šajā laikā mēs paliekam divatā mīlestības apmaiņā.” Tas nozīmē, ka iekšējā lūgšana ir raudzīšanās ticībā uz Jēzu. Tā ir uzticīga palikšana Viņa mīlestībā, kas bieži vien notiek bez vārdiem. Kontemplācija ved uz vienotību ar Dievu, bet, vienoties ar Dievu caur Viņa Vārdu, nozīmē atrast harmoniju ar Viņa gribu, pieņemt Viņa domāšanas un darbības veidu. Pajautā sev: “Vai es atzīstu Dieva gribu kā savu?” Šādi lasīta Bībele neatrauj mūs no pasaules, bet palīdz dzīvot dziļāk, gudrāk un evanģēliskāk. Tā Vārds kļūst par gaismas avotu, kas caurstrāvo ikdienu un pārveido to no iekšienes. Turklāt Dieva Vārdam ir arī misionārs raksturs – tas katru ticīgo padara par mācekli, kurš kalpo, piedod, ceļ tiltus un sludina dzīvības Evaņģēliju. Pāvests Leons XIV piedāvā šādu lūgšanu: “Kungs Jēzu, dzīvais Tēva Vārds, Tevī mēs atrodam gaismu, kas vada mūsu soļus. Mēs zinām, ka cilvēka sirds ir nemierīga, alkst pēc jēgas, un tikai Tavs Evaņģēlijs var dot tai mieru un pilnību. Māci mums katru dienu klausīties Tevi Svētajos Rakstos, ļaut Tavai balsij mūs uzrunāt un izvērtēt mūsu lēmumus Tavas Sirds tuvumā. Lai Tavs Vārds ir barība nogurumā, cerība tumsā un spēks mūsu kopienās. Kungs, lai Tavs Vārds vienmēr ir klātesošs uz mūsu lūpām un mūsu sirdīs – Vārds, kas dara mūs par Tavas Valstības dēliem un meitām, brāļiem un māsām, mācekļiem un misionāriem. Dari mūs par Baznīcu, kas lūdzas ar Dieva Vārdu, kas balstās Vārdā un ar prieku tajā dalās, lai katrā cilvēkā varētu no jauna piedzimt jaunas pasaules cerība. Lai mūsu ticība pieaugtu, sastopoties ar Tevi caur Tavu Vārdu, pamudinot mūsu sirdis doties pie citiem, kalpot visneaizsargātākajiem, piedot, celt tiltus un sludināt dzīvību. Amen.” Foto: Unsplash.com/Cassidy Rowell |
