Un šodien, kad valda tik laicīga mentalitāte, šis sveiciens nemaz nav slikts – tas dod iespēju, lai par mūsu ticību liecina vispirms ikdienas darbi, kas sekos laicīgam sveicienam, lai par mūsu ticību liecina sirsnīgs smaids, labvēlība... Lai tiem, kuriem vārds “ticība” skan kā omas pasaka, satiekoties ar kristiešiem, dzīvojot viņiem blakus vai strādājot ar tiem kopā, būtu iemesls padomāt: kas viņš vai viņa ir? No kurienes šī cilvēka cerība šodien, kad daudzi šaubās, no kurienes viņa mīlestība šodien, kad daudzi neredz tālāk par savu “es” un par savu labumu, no kurienes viņa prieks dzīvot, kad visapkārt valda skumjas vai samākslots smaids, no kurienes viņam laiks, kad visi steidzas? Tā būtu kristīgās dzīves liecība, pēc kuras ilgojas mūsdienu cilvēks. Liecība, kas citus mudinātu meklēt.
Pirms nedēļas par svētīgo tika pasludināts pāvests Jānis Pāvils II, cilvēks, kuru Džordžs Veigls, pāvesta biogrāfijas autors, nosauca par “cerības liecinieku”. Cilvēks, kurš pārkāpa daudzus sliekšņus, lai būtu tuvāk otram cilvēkam un kopā ar viņu, lai galu galā pasludinātu patiesību par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, Pestītāju, kas mīl ikvienu un šīs mīlestības dēļ nāca pasaulē, mācīja ļaudis, dziedināja slimos, iepriecināja noskumušos, cieta, nomira pie krusta un augšāmcelās. No kurienes pāvestam bija tāda ticība un tāda mīlestība, kas neizvairās no patiesības, tāda cerība, kas pulcināja ap viņu tik daudz cilvēku, tostarp arī jauniešus, kas, par spīti sekularizācijai, devās uz Romu, lai 1983. gadā kopā ar pāvestu svinētu Pūpolu svētdienu un arī turpmāk regulāri tiktos ar viņu Jauniešu dienās?
Atbildi palīdz rast Evaņģēlija fragments, kurā šodien ieklausāmies, – lasījums par mācekļiem, kuri pirmajā dienā pēc sabata atgriežas mājās Emausas pilsētā un kuriem pievienojas ceļa biedrs – Jēzus, kuru viņi neatpazīst. Viņš jautā par skumju iemeslu un pēc tam, iesākdams no Mozus un praviešiem, skaidro visu, kas attiecas uz Mesiju. Dienas beigās, atbildot uz mācekļu ielūgumu, Jēzus paliek ar viņiem un vakariņu laikā ņem rokās maizi, svētī to, lauž un pasniedz mācekļiem, kuriem tajā brīdī atveras acis un viņi atpazīst savu Mācītāju, bet Jēzus izzūd to acīm. It kā viss beidzās, tomēr īstenībā tas bija sākums! Sākums, kas izmainīja mācekļu dzīvi, stiprināja ticību, pamodināja cerību un aiz mīlestības lika doties atpakaļ uz Jeruzalemi pie apustuļiem, kaut gan bija jau vēla vakara stunda!
Mācekļi vakariņu laikā ne tikai satika Jēzu, bet arī paši satikās ar Viņu. Tas ir kaut kas daudz vairāk! Bez šīs tikšanās viņi droši vien paliktu skumji un dzīves nogurdināti, tādi, kādus daudzus varam redzēt arī šodien, diemžēl arī starp kristiešiem. Kad it viss vairāk vai mazāk notiek pēc mūsu prāta, tad ir pat labi, ja kaut kas sabrūk. Kāpēc tā? Jo nav vēl notikusi īsta tikšanās ar Jēzu Kristu, kurš patiešām uzvarējis nāvi, ir augšāmcēlies un dzīvs. Varbūt bijusi vienīgi tikšanās ar Jēzu, kurš piedzima Betlēmē, varbūt vēl ar Jēzu, kurš darīja brīnumus, dziedināja… Bet vai mēs esam satikuši Jēzu, kurš cieta, nesa krustu un nomira pie tā? Varbūt par to dzirdēti vienīgi stāsti?
Ko darīt tālāk? Kā atdzīvināt ticību Jēzum Kristum? Ir jāizdzīvo Emausas mācekļu ceļš. Ir jādzīvo patiesībā un jābūt atvērtam uz Dieva Vārdu, kas ir dzīvs un iedarbīgs, un uz Gudrību, kas nāk no Dieva. Ir jāpieņem patiesība – vispirms pašam par sevi, pat ja tā nebūs patīkama. Jēzus mācekļiem sacīja neglaimojošus vārdus: “Ak jūs, neprašas! Cik kūtras ir jūsu sirdis...”
To nevar sasniegt īsā laikā. Nepietiek ar kursiem, lai iegūtu ticību. Ir pacietīgi un pazemīgi jāmācās dzīvot ar Dievu, vienotībā ar Kristus Baznīcu. Nepietiek ar sakramentiem, kuriem gatavojamies pārāk īsu laika sprīdi, pēc saviem uzskatiem un pavirši. Jo dažreiz gribas lepoties ar sakramentu skaitu, bet diemžēl ļoti bieži tie, kas svētos sakramentus pieņem, nav gatavi īstenot to, ko sakraments nozīmē! Cik bieži dzirdu – es esmu kristīts, iestiprināts, salaulāts –, bet šo cilvēku neredzu baznīcā un, jautājot par pēdējo grēksūdzi, dzirdu – precīzi neatceros, laikam pirms laulībām...
Kas man jādara, lai piedzīvotu to, kas mainīja Emausas mācekļu dzīvi?
Jēzus kopā ar mācekļiem bija visu dienu, tomēr neatklājās viņiem uzreiz. Varētu domāt, ka tā taču būtu vieglāk! Tomēr droši vien, ka Kunga atklāšanās nemaz nenotiktu, ja mācekļi neuzaicinātu Jēzu pie sevis. Savā ziņā tas bija “risks” no Jēzus puses. Šāds risks ir vajadzīgs arī no cilvēka puses – proti, cilvēkam ir jāļaujas riskam uzticēties Dievam, paļauties uz Viņu, atdot vadību Svētajam Garam, kas darbojas pasaulē. Šādam “riskam” ļāvās arī Karols Vojtila, kad atstāja teātri, savas pirmās studijas un draugu pulku, lai iestātos Garīgajā seminārā Krakovā.
Lieldienu laiks arī mums ir kā mācekļu ceļš no Jeruzalemes uz Emausu. Lai mūsu dzīvē arī augļi ir līdzīgi tiem, ko baudīja Emausas mācekļi sava ceļa noslēgumā! Mieramtuvu.lv
Foto: Saint-mary.net |
