Tomēr līdz pat Vasarsvētkiem – Svētā Gara atnākšanas dienai – un patiesībā visu laiku mēs nenogurstoši turpinām atgādināt visai pasaulei: Kristus bija miris, bet tagad Viņš ir augšāmcēlies un dzīvs! Būtu labi, ja mēs, satiekoties cits ar citu, līdz pat Vasarsvētkiem lietotu nevis sveicienu: “Lai ir slavēts Jēzus Kristus!” – bet gan sacītu: “Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!”
Pirmajā lasījumā dzirdējām par Svētā Gara pārņemto, dedzīgo diakonu Filipu, kurš ir ieradies Samārijas pilsētā (jā, bet tā varēja būt arī Rīga, Jelgava, Liepāja, Daugavpils vai Rēzekne utt.) un sludināja Kristu. Filipa sludināšana bija kristocentriska, tas nozīmē, ka viņš savā sprediķī nestāstīja kādus pasaku stāstiņus un neizcēla sevi, viņa runa nebija miesīga – viņš sludināja Kristu! Kristu, kurš ir augšāmcēlies! Kristu, kuru viņš pats bija saticis savā dzīvē. Saticis ticībā, ar patiesu un uzticamu liecinieku starpniecību. Un tas ir svarīgi. Varbūt tāpēc daudzi mūsdienu cilvēki vēl netic, ka mēs viņiem dodam nevis Kristu, bet visu kaut ko citu.
Pavisam nesen, pagājušā gada jūnijā, pāvests Benedikts XVI nodibināja Jaunās evaņģelizācijas Pontifikālo padomi. Ar to viņš vēlējās uzsvērt, ka evaņģelizācija ir visas Baznīcas un katra kristieša svarīgākais uzdevums. Pāvests atgādināja Jāņa Pāvila II teikto, ka Kristus uzticētais misiju darbs vēl ir tālu no piepildījuma. Patiesībā šobrīd esam tikai misijas sākumā. Tāpēc esam aicināti evaņģelizācijas laukā ieguldīt visu savu spēku. Dažos pasaules reģionos vēl nav notikusi pat pirmā evaņģelizācija. Citos tā ir notikusi, bet nepieciešams šo darbu padziļināt. Turpretī citviet Evaņģēlijs jau sen ir laidis dziļas saknes, taču pēdējo gadu laikā sekularizācijas process ir izraisījis smagu ticības krīzi. Pāvests norādīja, ka jaunizveidotās padomes pamatmērķis ir jaunās evaņģelizācijas veicināšana kristīgajās zemēs, ko šodien nopietni skar sekularizācijas vilnis. Attālināšanās no Dieva ir izaicinājums, kas liek meklēt piemērotus līdzekļus Kristus Evaņģēlija nemainīgās patiesības atklāšanai.
Kad Filips sludināja Kristu, tad, pirmkārt, visi uzmanīgi klausījās. Bieži vien esmu ievērojis, ka tad, kad savā sprediķī sludinu nevis Kristu, bet visādu “savu gudrību”, tad reti kurš klausās, daži žāvājas, bet šeit mēs lasām: “Ļaudis uzmanīgi un vienprātīgi klausījās to, ko Filips sacīja.” Nākamais auglīguma faktors ir līdzejošās zīmes (Mk 16, 17). Evaņģēlijs ir mācība ar spēku. Un tie visi iztrūkās, tā ka savā starpā sprieda, sacīdami: “Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku! Pat nešķīstajiem gariem Viņš pavēl, un tie Viņam paklausa!” (Mk 1, 27)
Kad priesteris Rufuss Pereira bija Latvijā, es viņam pajautāju, kur viņš gūst spēku kalpošanai un kas ir viņa izdošanās pamatā. Viņš man atbildēja: tu arī to vari darīt, tikai tev ir jātic tam, ka tu esi kristīts, ka esi priesteris un, pateicoties savam Kristības, Iestiprināšanas un Priesterības sakramentam, vari darīt to pašu, ko darīja Kristus, jo, sniedzot sakramentus, tu esi alter Christus (otrs Kristus, lat. val.). Mums ir jātic tam, ka Dievs arī mūsdienās darbojas ar tādu pašu spēku kā pirmajos gadsimtos, jo Dievs taču nemainās!
Kāds bija diakona Filipa sprediķošanas un darbības rezultāts? No daudziem apsēstajiem, skaļā balsī kliegdami, izgāja nešķīstie gari. Arī daudzi paralizētie un klibie tika izdziedināti. Un liels prieks ienāca tajā pilsētā. Prieks raksturo kristieti, un prieks pārņēma gan pašus sludinātājus, gan tos, kas bija saņēmuši atgriešanās žēlastību, gan tos, kas visu tikai “gudri” novēroja.
Tuvojas Vasarsvētki – Svētā Gara nosūtīšanas svētki. Daudzi šajos svētkos saņems Iestiprināšanas sakramentu, bet bieži vien tas pie mums notiek “mitoloģiskā” veidā, jo katehēze par šo sakramentu ir gaužām vāja. Raugoties uz diakona Filipa auglīgo darbu Samārijā, varam jautāt – kāpēc pie mums nenotiek tādas masveida atgriešanās, kāpēc pie mums daudzi cilvēki vēl joprojām nenāk uz baznīcu? Pirmkārt, uzskatu, ka mūsu draudzēs pirms katehizācijas ir nepieciešama evanģelizācija. Fragmentā no Apustuļu darbiem redzam, ka pirms apustuļu ierašanās un roku uzlikšanas, ko daudzi ekseģēti jeb Bībeles pētnieki uzskata par Iestiprināšanas sakramenta dalīšanu, pirmatnējā Baznīcā diakons Filips šos cilvēkus bija evaņģelizējis un Dievs bija aizskāris viņu sirdis. Daudzi cilvēki mūsdienās bieži vien “automātiski” iemācās mazajā katehismā minētās ticības patiesības, bet paši savā sirdī nav harizmātiski un kerigmātiski atdzimuši no augšienes. Labu darbu gan Latvijā, gan daudzviet pasaulē veic tādi evaņģelizācijas veidi kā Alfa kurss, draudžu evaņģelizācijas šūniņu sistēma, evaņģelizācijas skolas un citi. Esmu pamanījis, ka nevar cilvēkam likt tikai ar intelektu apgūt katehētiskās zināšanas, nedodot viņam iespēju aptvert visu pestīšanas patiesību kopumu un piedzīvot to, ka Kristus ir arī par viņu personīgi nomiris un augšāmcēlies un ka mēs, necienīgi cilvēki, varam uzsākt personīgas attiecības ar Jēzu. Par šo jautājumu plaši runā pāvests Pāvils VI savā pamudinājumā Evangelii nuntiandi (“Sludinot Evaņģēliju”, 22. nr.).
Jēzus Jāņa evaņģēlijā savā atvadu runā, ko Viņš teica Pēdējo vakariņu laikā, iedrošina bailīgos un šaubīgos mācekļus: “Es jums došu Patiesības Garu, ko pasaule nespēj saņemt, jo tā Viņu nedz redz, nedz pazīst. Jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pie jums uzturas un būs jūsos. Es jūs neatstāšu kā bāreņus. Es nākšu pie jums. Vēl brīdis, un pasaule mani vairs neredzēs. Bet jūs mani redzat, jo Es dzīvoju un arī jūs dzīvosiet. Tajā dienā jūs sapratīsiet, ka Es esmu savā Tēvā un jūs manī, un Es jūsos.” Pasaule un tās cilvēki bieži ir akli pret garīgām patiesībām, un, lai viņi kļūtu redzīgi, ir jālūdz, lai Kungs atver viņu sirds acis, jo, ja cilvēka sirds ir aizvērta, nocietināta, viņš tikai uzņems informāciju par ticības patiesībām, bet nekas vairāk viņa dzīvē nemainīsies. Pāvests Benedikts XVI savā enciklikā Spe salvi (“Pestīti cerībā”) 10. numurā runā par informatīvu un performatīvu ticības vēsts uzņemšanu. Informatīva vēsts ir tāda, kuru mēs dzirdam, bet tad to noliekam malā kā informāciju, kura varbūt svarīgos dzīves brīžos noderēs. Ir tāds teiciens: “Kad grūti, tad pie Dieva.” Bet performatīva ticība ir tāda, kas maina manu dzīvi līdz pašiem tās dziļumiem, kad mainās visa mana domāšana, uztvere un mans dzīvesveids pieskaņojas Dievam, kam es ticu.
Man ir liecība par kādu Latvijas draudzi, kur notika bīskapa vizitācija. Bija ieradušies daudz cilvēku, daudz bija arī “iestiprināmo” – to, kas saņēma Iestiprināšanas sakramentu. Parasti Iestiprināšanas sakramentu bīskaps sniedz pēc homīlijas jeb sprediķa. Kāda puse no tiem, kas saņēma Iestiprināšanas sakramentu, tūlīt par devās ārā no dievnama, jo bija svarīgāk doties uz mājām šo pasākumu nosvinēt, iespējams, arī lietojot alkoholu. Tātad šie cilvēki nemaz nesaprata, ka svētajā Komūnijā dievkalpojuma beigās mēs satiekamies ar Dievu – pašu dzīvības devēju. Tas vien parāda, ka ļoti daudziem nav īstas izpratnes par šī sakramenta nozīmi, nemaz nerunājot par tiem, kas šo Svētā Gara sakramentu, Iestiprināšanu, vispār nav saņēmuši vai kam tas ir palicis tikai kā jauka sentēvu tradīcija.
Jēzus saka: “Es jūs neatstāšu kā bāreņus.” Lūgsim, lai šajos Vasarsvētkos nāk varena Atmoda pār mūsu zemi, jo Svētais Gars ir mums sūtīts, lai mēs ar Viņu sadarbotos, būtu ciešās attiecībās un arī liecinātu par Dievu visiem cilvēkiem, līdz pat pasaules beigām. Iestiprināšanas sakramentā kristietis tiek apzīmogots ar zīmogu: “Bet Tas, kurš Kristū mūs nostiprina kopā ar jums un kurš mūs ir svaidījis, ir Dievs. Viņš ir mūs apzīmogojis un atstājis Gara ķīlu mūsu sirdīs.” (2 Kor 1, 21-22) Šis Svētā Gara zīmogs nozīmē pilnīgu piederību Kristum, iesaistīšanos kalpošanā Viņam uz mūžiem, kā arī apsolījumu sagaidīt dievišķo aizsardzību lielajā pasaules beigu pārbaudījumā. Mieramtuvu.lv |
