Kamēr Viņš bija šajā pasaulē, Kristus godība bija apslēpta zem parasta cilvēka izskata, bet nu Viņa cilvēciskums ieiet Dieva godībā. Kristus Debesīs aiziešana iezīmē Jēzus cilvēciskuma galīgu nonākšanu pie Dieva Debesīs, no kurienes Viņš atgriezīsies.
Šodienas svētki nav jāsaprot kā atvadīšanās no visdārgākā cilvēka lidostā vai uz dzelzceļa perona. Jēzus paliek ar mums visās dienās, līdz pasaules beigām! Un tajā pašā laikā tā ir Jēzus atgriešanās. Mūsu dēļ Viņš nonāca no Debesīm un mūsu dēļ tur atgriezās. Viņš kļuva līdzīgs mums. Pieņēma pazemojuma pilnu nāvi pie krusta. Tādēļ Tēvs paaugstināja savu Dēlu. Dievs tika paaugstināts cilvēkā, un cilvēks – Dievā. Tā nav teorētiska patiesība, bet ticības realitāte.
Jau īsi pirms savas nāves Jēzus saka: “Kad Es tikšu pacelts virs šīs zemes, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jņ 12, 32) Šo vārdu jēga kļūst saprotama Krusta upura brīdī, bet tie piepildās, Kristum aizejot Debesīs. Debeskāpšana ir Kristus sūtības vainagojums – Dievs ienāca šajā pasaulē, lai, no tās atgriežoties Debesu godībā, arī cilvēkus vestu pie Dieva. Līdz šim Kristus godība bija vēl apslēpta, bet ar savu atgriešanos pie Tēva Viņš visai cilvēcei dāvā cerību, ka arī mēs, Viņa Miesas locekļi, ieiesim tur, kur ir iegājis mūsu Dievs un Pestītājs. Mīlestības vadīts, Dievs Kristus personā nokāpa no Debesīm, lai mēs Viņa personā un Viņa žēlastībā varētu atgriezties zaudētajā Tēvijā. Šodien, Kristus Debeskāpšanas dienā, Baznīca priecājas par to godību, kas paredzēta katram cilvēkam.
Uzkāpjot Debesīs, Kristus arī mums rāda ceļu uz Debesu valstību un dara mums to pieejamu. Viņš saka: “Kur esmu Es, tur būs arī mans kalps.” (Jņ 12, 26) Šī pasaule nav mūsu mūža mājas, bet drīzāk vieta, kuru mēs šķērsojam, kurā uzturamies pagaidām, lai sagatavotos ieiet Dieva godībā, Debesu Tēvijā.
Svētais Augustīns ir teicis: “Kristus nebija attālinājies no Debesīm, kad no tām nokāpa, lai nāktu pie mums; tāpat Viņš nav tālu no mums tagad, Debesīs atgriezies. Viņš bija tur, augšā, būdams šeit, lejā.”
Kristus Debesīs aiziešana nozīmē to, ka savā cilvēciskajā dabā Viņš ir līdzdalīgs Dieva spēkā un autoritātē. Jēzus Kristus, Jaunās un mūžīgās derības Augstais priesteris, ir iegājis nevis rokām darinātā svētnīcā [..], bet pašās Debesīs, lai tagad mūs aizstāvētu Dieva vaiga priekšā (Ebr 9, 24). Tādēļ Kristū balstīta kristīgā cerība nav maldi, bet – kā lasām Vēstulē ebrejiem – mēs turamies pie dvēselei droša un stipra enkura, kas noenkurots debesīs.
Ticības apliecinājumā mēs apliecinām ticību Jēzum, kurš ir “uzkāpis Debesīs, sēž pie Dieva, visvarenā Tēva, labās rokas”. Vēstulē efeziešiem lasām, ka Kristus ir uzkāpis augstāk par visām debesīm (Ef 4, 10). Jēzus Kristus ir Kungs: Viņam pieder visa vara debesīs un virs zemes. Būdams Dievs, Jēzus ir atgriezies savā godībā, bet vienlaikus paliek klātesošs virs zemes savā Baznīcā.
Jau Vecā Derība apliecina, ka ieiešana Debesīs ir cilvēka dzīves aicinājuma piepildījums un galējais mērķis. Radīšanas grāmatā lasām: “Enohs vadīja savas gaitas ar Dievu; tad viņa vairs nebija, jo Dievs ņēma viņu pie sevis.” (Rad 5, 24) Tāpat arī izcilais Vecās derības pravietis Elijs tiks uzņemts Debesīs. Viņa ieiešana Debesīs bija cieši saistīta ar Dieva Gara nodošanu Elisejam (2 Ķēn 2, 9-15). Atgriežoties pie Dieva, cilvēks ne tikai saņem atalgojumu, bet atgūst Dieva līdzību, jo ir radīts pēc Dieva attēla.
Ar Kristus aiziešanu Debesīs ir sācies Dieva plāna galīgā piepildījuma laiks. Saskaņā ar Kunga sacīto šis ir Gara un liecības laiks, taču tas ir arī laiks, kuram vēl joprojām raksturīgi spaidi, pārbaudījumi un cīņa. Šis ir gaidīšanas un nomodā palikšanas laiks. Jēzus Kristus, Baznīcas Galva, ir pirms mums iegājis Tēva godības Valstībā, lai mēs, Viņa Miesas locekļi, dzīvotu cerībā, ka reiz tajā būsim kopā ar Viņu uz mūžiem.
Jēzus Kristus, vienu reizi par visām reizēm iegājis Debesu svētnīcā, nemitīgi aizlūdz par mums kā Vidutājs, turklāt, tieši atgriezies Debesīs, Viņš pastāvīgi pār mums izlej Svēto Garu.
“Es tik daudz sagaidu no Debesīm...” mīlēja sacīt svētā Terēze no Bērna Jēzus. Viņas cerība uz Dievu bija tik liela, ka šis tikums kļuva ne tikai par stiprinājumu grūtībās un pārbaudījumos, bet arī par bezgalīga prieka iemeslu ik dienas.
Arī mēs ikviens esam aicināti dzīvot Debesīm, domāt par Debesīm, apzināties, ka reāli pastāv kaut kas daudz vairāk par to, ko redzam šajā pasaulē, un apliecināt savu Debesu pilsonību lūgšanā un smeļot spēkus Euharistijas sakramentā. Kristus mums ikvienam saka: “Es jūs redzēšu atkal, un jūsu sirdis priecāsies, un jūsu prieku neviens jums neatņems!” (Jņ 16, 22) Mieramtuvu.lv
Fato: Washingtonsquarecatholic.org |
