Bet tajā pašā laikā mums jāatzīst, ka reizēm mēs nonākam baiļu, aizvainojuma, nosodījuma, neapmierinātības, naida un citu garu rokās. Tie ir brīži, kad mēs jūtamies nelaimīgi, jo tas, kas mūs vada, nav Dieva Gars. Un tieši šis svešais gars dara mūs nelaimīgus, mūs apmānot un noveļot vainu no sevis. Mēs domājam, ka pie tā, ka mums ir tik slikti un ka mūs tā žņaudz un grauž, vainīgi ir citi cilvēki un apstākļi. Un mums šķiet, ka paši visu esam pareizi sapratuši un ka mūsu domas, kas neatstāj prātu, ir patiesas. Bet, ja tajā, ko domājam, nav mīlestības, tad kas gan tā ir par patiesību?
Tajā pašā laikā mēs nepamanām savu galveno ienaidnieku, nepamanām šo citu garu, kuram ļaujam grauzt mūsu sirdi. Šim garam ir pilnīgi vienalga, par ko mēs apvainojamies, no kā baidāmies, ko un par ko nosodām. Šim garam ir svarīgi, lai tikai mēs būtu viņa rokās un viņš varētu mūs grauzt un mājot mūsos.
Risinājums vienmēr atrodams Jēzū Kristū. Viņš uz zemes piedzīvoja tās pašas situācijas, attiecības un sāpes, kādas piedzīvojam mēs. Kristus sirds neatvērās aizvainojuma, naida, nosodījuma vai ieļaunošanās garam. Ja reiz mēs esam kļūdījušies un ļāvuši šim nāves garam mūs apmānīt un grauzt, tad tagad mums ir svarīgi viņam pateikt: “Nē!” Vienkārši pateikt: “Es atsakos tiesāt, vainot, apsūdzēt, apvainoties, ienīst! Es izvēlos piedot visiem, kas mani ir sāpinājuši, kā Kristus man visu piedod. Es lūdzu, lai Dieva Gars mājo manī – lai manī mājo žēlsirdības, piedošanas, ticības, cerības, mīlestības un miera Gars.”
Apustuļi un Dievmāte vienprātīgi pavadīja laiku lūgšanā. Mūsdienu kristietis biežāk pavada laiku domāšanā. Ja mēs lūgtos tik daudz, cik domājam, droši vien jau sen būtu svēti. Skola un sabiedrība ir pielikusi daudz pūļu, lai attīstītu mūsu domāšanu. Tagad mums jāļauj, lai Dieva Gars mūsos pieliek savas pūles un mēs pierastu dzīvot lūgšanā.
Baznīca mums piedāvā tik dažādas lūgšanu formas, tik lielu lūgšanu daudzveidību. Ir labi, ja mēs daudz zinām par ēdienu – kā ēst veselīgi un kā to labāk gatavot –, bet no tā vien neesam paēduši. Tāpat ir ar lūgšanu.
Reiz satiku priesteri eksorcistu no Ukrainas, kurš liecināja par savu pirmo eksorcismu. Viņš bija ticīgs bērns, bet skolā no vienaudžiem dzirdēja daudz lamu vārdu. Atnācis no skolas, viņš jutās savainots un prasīja Jēzum: “Ko lai es daru?” Jēzus viņam atbildēja: “Lūdzies!” Un viņš lūdzās. Dieva Gars viņā iemājoja, un šī lamāšanās viņu vairs tik ļoti neievainoja.
Un tagad es tev iesaku pārlasīt šīsdienas lasījumus vēlreiz.
Dievs mūs mīl ar pilnīgu mīlestību. Ja Viņš varētu mūs mīlēt vēl pilnīgāk, Viņš to darītu jau tagad. Un tajā brīdī, kad tu sevī ierādi vietu Dieva Garam, šī mīlestības pilnība vairs nav tev blakus, bet jau tevī. Mieramtuvu.lv |
