Arī ar mums, kristiešiem, ir noticis kaut kas līdzīgs. Mums trūkst dedzības, ticības nopietnības un ticības prieka, trūkst prieka strādāt un gaidīt. Kāpēc? Tāpēc, ka arī mēs ciešam no tās pašas aizmāršības – esam aizmirsuši Svēto Garu un neesam pilnībā izvēlējušies ticēt Jēzus vārdiem. Bet ikviens ticības trūkums ir kā tukšums, kurā aizliedzam Dievam ienākt, un tas rada lielu vientulību.
Tāpēc arī šodien svinam Vasarsvētkus – dienu, kurā no jauna atgriežamies pie Jēzus vārdiem, lai saprastu, kāda ir Baznīcas situācija un kādi ir nepieciešamie problēmu risinājumi. No Dieva puses vienmēr ir Vasarsvētki, no mūsu puses tie ir reti. Tā ir žēlastības diena – diena, kurā apzināties savu pareizo nostāju attiecībās ar Dievu un izvēlēties to!
Ieklausīsimies Jēzus vārdos! Evaņģēliji runā skaidri. Jēzus, runājot par savu nākotni, pasludina, ka Jeruzalemē Viņam būs daudz jācieš, bet trešajā dienā Viņš augšāmcelsies. Jēzus stāsts pašam par sevi ir neērts, to nav viegli klausīties. Taču vēsture ir pierādījusi un turpina pierādīt, ka Viņa stāsts par augšāmcelšos ir daudz patiesāks un drošāks, nekā cilvēki bija un ir gatavi tam ticēt. Jēzus vārdi neapstājas tikai pie konkrētā brīža, kad tie tika izsacīti.
Kristus Jeruzalemē cieta, un Viņa dzīve bija tikai iesākums tam piedzīvojumam, kas turpinās kristiešos, proti, visā Baznīcā. Pēdējo vakariņu laikā Kungs atklāja apustuļiem – un arī mums –, kāda būs viņu nākotne: “Ja pasaule jūs ienīst, tad ziniet, ka tā mani ienīda pirms jums. Ja tie vajāja mani, tie vajās arī jūs.” Šie vārdi ir tik skaidri, ka norauj jebkādu neizpratnes un pārsteiguma plīvuru, ar kuru varētu būt aizsegtas vajāšanas. Vajāšanas tika paredzētas. Tātad vajāšanas ir Baznīcas autentiskuma pierādījums. Pāvests tiek vajāts? Nekāda pārsteiguma un it īpaši – nekādu baiļu.
Jēzus turpina: “Es lūgšu Tēvu, un Viņš jums dos citu Iepriecinājumu, lai Tas paliktu ar jums vienmēr, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā Viņu neredz un nepazīst. Kad nāks Mierinātājs, ko Es sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Viņš dos liecību par mani, un arī jūs būsiet mani liecinieki, jo bijāt ar mani no paša sākuma. Patiesi, patiesi, Es jums saku: jūs raudāsiet un skumsiet, bet pasaule priecāsies. Jūs būsiet apbēdināti, bet jūsu skumjas tiks pārvērstas priekā.”
Apustuļi piedzīvoja to, ka šis Jēzus apsolījums ir patiess, – piedzīvoja to Vasarsvētkos un visā savā turpmākajā dzīvē, līdz pat moceklībai. Kas notika viņu dzīvē?
Vispirms – pāreja no bailēm uz drosmi. Neizglītoti vīri, kas nobijušies no visiem, ieslēgušies Pēdējo vakariņu telpā, nu sāk atklāti runāt par Kristus augšāmcelšanos, par grēku, par nepieciešamību atgriezties un par briesmām, kurās nonāk cilvēks, ja atsakās no Dieva sniegtās pestīšanas.
Padomāsim, cik ļoti mums šodien ir nepieciešama drosme. Kristieši bailēs ir ieslēgušies katakombās, palikuši vieni paši. Šķiet, mūsdienās kristiešus smacē jauna veida pagānisms. Kristieši ir ļāvuši, lai viņus piespiež dzīvot ēnā, un jūtas laimīgāki, kad neviens tos nepamana. Reti kurš kristietis jūt vajadzību sludināt Dieva priecīgo vēsti citiem! Reti kuram kristietim šodien ir drosme nosodīt morāles un tikumu trūkumu, dzīves vieglprātību un seklumu, kas izplatās mums visapkārt.
Mēs bieži vien pielāgojamies sabiedrībā valdošajam ļaunumam, nevis mēģinām cilvēkus vest atpakaļ pie Kristus. Tāpēc, ka mums trūkst ticības drosmes... esam nabadzīgi Svētajā Garā, esam nabadzīgi savā ticībā uz Kristu.
Apustuļi ne tikai atrada drosmi runāt, bet arī liecināt par Evaņģēliju. Kas tad ir liecība? Liecība nozīmē ar redzamiem žestiem apliecināt kaut ko tādu, kas ir neredzams.
Augšāmcelto Kristu neredz, bet redz kādu jaunieti, kurš atstāj visu savu bagātību, kuras dēļ citi to apskauda, – un izvēlas kļūt par nabagu Kristus dēļ. Šādu žestu cilvēki redz, un tas liek domāt. Tā ir liecība!
Augšāmcelto Kristu neredz, bet redz ģimeni, kurai, par spīti valdošajai ekonomiskajai nestabilitātei, ir drosme laist pasaulē bērnus, paļāvībā uz Dieva apredzību; redz ģimeni, kas kopā lūdzas un strādā, prot piedot un palīdzēt savam tuvākajam. To redz, un šāda liecība liek domāt.
Augšāmcelto Kristu neredz, bet redz apustuļus, kas devās pa visu pasauli, pārvarēja pazemojumus, vajāšanas, ciešanas, bet palika līksmi par to vien, ka drīkst ciest Jēzus vārda dēļ; to redzēja, un šāda liecība lika domāt.
Tā mēs varētu runāt par visiem svētajiem, par patiesiem kristiešiem. Tā ir liecība, tas ir spēks – ļaut ieraudzīt neredzamo. Bībelē par Mozu ir sacīts: šķita, ka viņš redz neredzamo. Kaut šos skaistos vārdus varētu sacīt par ikvienu ticīgo! Mieramtuvu.lv |
