Tāpēc mūs var pārsteigt svētku lasījumos dzirdamie jautājumi, kuros Jēzus vairāk ieliek nevis savu nezināšanu, bet mūsu nespēju – vai varbūt negribēšanu? – aizdomāties tālāk, nekā ikdienā pierasts.
Un Viņš jautāja saviem mācekļiem, sacīdams: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” (Mt 16, 13) Pēc mācekļu atbildes seko otrs jautājums, šoreiz daudz personiskāks: “Bet par ko jūs mani uzskatāt?” (Mt 16, 15) Atbild Pēteris. Viņa atbilde vispirms ir ticības apliecinājums un tikai pēc tam – kādas personas identitātes definēšana. Mūsu identitāte varbūt ir tāda, kādu to nosaka mūsu aicinājums un kalpojums. Mēs esam citu dēļ. Mēs dzīvojam savu tuvāko, t. i., citu cilvēku dēļ...
Kāds piemērs no mūku dzīves mums varētu palīdzēt pamanīt šo atšķirību.
Lai gan mūki lielākoties dzīvo veselīgu un varbūt pat ekoloģisku dzīvesveidu, tomēr dažkārt arī viņiem vajadzīgs ārsts. Kādam klosterim arī bija tāds ārsts. Viņš ieradās katru reizi, kad viņu lūdza, bet no samaksas vienmēr atteicās.
Pēc vairākiem gadiem klostera abats ārstam saka: “Jūs mums tik daudz palīdzat, un mēs neko jums neesam par to samaksājuši. Ko jūs vēlētos no mums saņemt par atlīdzību?” Ārsts vēlreiz apliecina, ka klosterim visu dara par velti, tomēr abats lūdz, lai vismaz piedāvā kādu iespēju pateikties – ne tikai ar ikdienišķajām lūgšanām par labdariem. Tad ārsts ierosina: “Labi. Kā atlīdzību es labprāt saņemtu iespēju tikties ar katru mūku atsevišķi un tikai divatā.” Abats piekrīt, un vairākas dienas klostera brīvprātīgais ārsts tiekas ar mūkiem.
Vispirms viņš aprunājas ar brāli, kurš sargā klostera vārtus. Ārsts mūkam jautā: “Vai tu esi īsts mūks, proti, kontemplētājs?” Brālis atbild: “Protams! Mūsu ordenis ir viens no lielākajiem kontemplatīvajiem ordeņiem Baznīcā!” Taču ārsts viņu pārtrauc un saka: “Nē, es nejautāju par ordeni, es jautāju tieši par tevi: vai tu pats personīgi esi kontemplētājs, vai tu nododies kontemplācijai?” Mūks kļūst nopietns un aizdomājas: “Tā īsti laikam neesmu. Man ir ļoti daudz darba: man jārunā ar visiem, kas atnāk uz klosteri, jāpaskaidro viņiem, kurp doties, jāatrod brālis, kuru viņi meklē, un beigu beigās tāda īsta kontemplācija, šķiet, man neizdodas. Bet kādam taču jāupurējas par brāļiem, lai viņiem būtu iespēja pilnībā nodoties kontemplācijai.”
Ārsts dodas tālāk pie brāļa viesnīcnieka. Tas pats jautājums. Atbilde: “Nē, tā no visas sirds man tomēr neizdodas sevi veltīt kontemplācijai: man jārūpējas par tiem, kas atbrauc uz rekolekcijām un garīgajiem vingrinājumiem, par klostera ciemiņiem, lai viņiem būtu istabiņas, kur palikt, un lai klostera viesnīcā viss būtu sakārtots. Bet kādam taču ir jāuzupurējas, lai citi varētu nodoties kontemplācijai!” Līdzīgi atbild brālis pavārs, brālis skroderis, brālis kurpnieks... Ārsts jautā noviciāta audzēkņiem, bet viņi vēl tikai gatavojas īstajai kontemplācijai.
Pēc daudzajām pārrunām ar mūkiem ārsts ietur launagu klostera ēdamzālē un vēro, kā cits klostera draugs mazgā vitrāžas. Tas ir vecs vīrs, kurš pirms vairākiem desmitiem gadu sācis brāļiem palīdzēt, un kopš tā laika palicis klosterī. Tikai viņš nav mūks. Ārsts viņam uzdod to pašu jautājumu, ko uzdevis mūkiem. Vecais vīrs atbild: “Es cenšos būt Dieva klātbūtnē, darot savu darbu.” Ārsts jautā: “Bet vai tad tu nerūpējies par citiem?” Un vecais vīrs atbild: “Ja es viņus visus uzticu Dievam, tad Dievs arī par viņiem parūpējas.” Ārsts klausās šo atbildi un nodomā: “Šķiet, visi šī klostera mūki dzīvo un darbojas tikai vecā vīra dēļ, jo viņš vienīgais patiešām ieiet kontemplācijā.”
Katram savs kalpojums, katram savs pienākums. Visi ir aizvietojami un savā ziņā – neviens nav aizvietojams. Vai tas ir kā noslēgts loks? Vai ir kāds atskaites punkts, kāds pamats, uz kura balstīties un uz kura balstīt visu pārējo? Meklējot tādus atskaites punktus, mēs šodien uzlūkojam svēto Pēteri un svēto Pāvilu. Apbrīnojam viņu neticamo veikumu. Apbrīnojam viņus, jo viņi ir Baznīcas balsti – kolonnas, uz kurām Kristus būvē šo brīnumaino celtni.
Taču, ja mēs viņiem pašiem uzdotu jautājumu, ko ārsts uzdeva mūkiem, kāda gan būtu viņu atbilde? Vai viņi tāpat neteiktu, ka viņu dzīve un kalpojums ir mūsu dēļ, mūsu labumam, mūsu iespējai satikt Dievu? Mieramtuvu.lv
Foto XII gs. freska |
