Klausoties līdzību par kviešiem un nezāli, jāņem vērā Palestīnā valdošie ieradumi. Iesēt nezāli kaimiņa tīrumā vai izcirst kokus kaimiņa mežā nozīmēja atriebties viņam. Svētais Hieronīms, kurš bija dzīvojis Palestīnā, skaidro, ka nezāle, par kuru ir runa līdzībā, vizuāli neatšķiras no kviešiem līdz pat vārpas izveidošanās laikam. Tieši tādēļ Cilvēka Dēls neļauj izravēt nezāli: “Lai jūs, ravējot nezāli, kopā ar to neizrautu arī kviešus, ļaujiet abiem augt līdz pļaujas laikam!” Palestīnā tā notiek arī mūsdienās. Uzlūkojot Svētās zemes laukus, var redzēt, kā nobriedušas kviešu vārpas sniedzas pāri nezālei.
Šī līdzība mums liek aizdomāties par cilvēka spēju atpazīt Dieva atklāto patiesību un nošķirt to no sātana meliem. Ikdienā bieži vien var dzirdēt kādu sakām: “Tā ir patiesība, piemēram, par manu kaimiņu, tāpēc es to varu teikt publiski.” Vai arī: “Tie ir patiesi fakti par viņu, tāpēc es to stāstu.” Vai mums ir tiesības – patiesības vārdā – pārstāstīt citu cilvēku kļūdas un vājības? Vai tas gadījumā nav pielīdzināms nezāles iesēšanai kaimiņa tīrumā? Vai tādos gadījumos cilvēks nav pielīdzināms līdzībā minētajiem nama tēva kalpiem, kas vaicā: “Vai gribi, lai mēs ejam un tās [nezāles] salasām?”
No kurienes rodas pārliecība, ka esmu patiesības un melu atpazīšanas eksperts? Neaizmirsīsim Dieva atgādinājumu: “Es spriežu ne jau pēc tā, kas redzams cilvēkam, jo cilvēks redz ārieni, bet Kungs uzlūko sirdi.” (1 Sam 16, 7) Savukārt apustulis Pāvils atgādina: “Gars pats aizbildina par mums ar vaidiem, kas nav izsakāmi vārdos. Bet Tas, kurš izpētī sirdis, zina, ko Gars vēlas, jo Tas aizlūdz par svētajiem saskaņā ar Dieva gribu.” Vai tad nav tā, ka ikviens cilvēks dziļi sirdī vēl to labāko gan sev, gan citiem, tomēr bieži vien jākonstatē, ka gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr... Galu galā, vai mums patiktu, ka mūsu kļūdas un vājības, kas ir neapstrīdams fakts, kāds izkladzina pa labi un pa kreisi?
Tieši tādēļ atbilde ir: “Nē, lai jūs, ravējot nezāli, kopā ar to neizrautu arī kviešus, ļaujiet abiem augt līdz pļaujas laikam! Un pļaujas laikā Es teikšu pļāvējiem: savāciet vispirms nezāli un sasieniet to kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus sakraujiet manā šķūnī!”
Līdzīgi kviešiem, kas sniedzas pāri nezālēm, Dieva atklātā patiesība sniedzas pāri sātana meliem. Redzot to, psalma autors no savas sirds dziļumiem sauc: “Tu, Kungs, esi žēlsirdīgs un saudzīgs Dievs, lēnprātīgs, ļoti labvēlīgs un patiess!” Pievienosimies šai slavas dziesmai, jo mēs esam Debesu valstības bērni, kas spīdēsim kā saule sava Tēva valstībā. Radiovaticana.org | 
