Kā teicis slavenais Marijas godinātājs svētais Luijs Marija Griņjons no Monforas: “Dievs pasaulē nāca caur Mariju, Viņš laiku beigās arī pasaulē triumfēs caur Mariju. Kā jūra sevī savāc dažādu upju ūdeņus, tā Dievs Marijā un ar viņas starpniecību savāc žēlastības, kuras tālāk – atkal caur Marijas rokām – tiek dotas cilvēkiem.”
Šis gads ir īpašs ar to, ka apmēram trīs simti jauniešu no Latvijas un aptuveni miljons no visas pasaules Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkus sagaidīs citādāk, īpašāk. Jo tieši šajās dienās dažādās Spānijas diecēzēs norit intensīva gatavošanās Pasaules Jauniešu dienām Madridē, – Jauniešu dienas sāksies uzreiz pēc Dievmātes svētkiem.
Ko vēlas jaunieši, ceļojot tik tālu no dzimtenes, uz Spāniju? Ko vēlas Dievs, jau divdesmit piecus gadus ar svētīgā pāvesta Jāņa Pāvila II un tagadējā pāvesta Benedikta XVI starpniecību pulcinot jauniešus vienkopus? Uz šo jautājumu savā laikā atbildēja Jānis Pāvils II: “Es vēlētos jums, jaunieši, atkārtot to, ko teicu sava pontifikāta pirmajā dienā: jūs esat Svētā tēva cerība, Baznīcas cerība.” Un pāvests aicināja jauniešus strādāt, lai piešķirtu pasaulei jaunu apveidu: “Šādi jums jābūvē dzīvības un patiesības, brīvības un taisnības, dzīva izlīguma un miera civilizācija!” (miljonam jauniešu Buenosairesā (Argentīnā) 1987. gadā)
Kāpēc jauniešiem no Latvijas ir jābrauc uz Spāniju, tik tālu? Vai tad Dievu nevar satikt tepat, savā dzimtajā baznīciņā, tabernākulā, kur mājo mūsu dārgais Pestītājs; vai Dievu nevar satikt Aglonā? Bet tad mēs drīkstētu līdzīgi jautāt: kāpēc svētajam Meinardam bija jādodas pie mums tālajā 12. gadsimtā, kad viņa lūgšanas dzīve mijās ar darbu mierīgajā Zēgebergas abatijā, tagadējā Vācijas teritorijā, dzīvojot pēc augustīniešu mūku dzīves kārtības? Varbūt arī viņš, dzirdot savā sirdī Dieva aicinājumu: “Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā un mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis!” (Mt 28, 19-20) – tāpat varēja atteikt: “Bet man taču tepat ir, ko darīt!” Kāpēc gan viņam bija jādodas uz tik tālu, nepazīstamu un pat bīstamu zemi, kāda tajā laikā bija Livonija? Tomēr svētais Meinards līdzīgi Emausas mācekļiem atzina: “Vai tad mana sirds manī nedega, kad Viņš runāja ar mani?” Tieši dedzīgās ilgas izplatīt Labo Vēsti mudināja svēto Meinardu doties pie lībiešiem, letgaļiem, zemgaļiem un kuršiem, lai pasludinātu Jēzu Kristu, kurš ir miris un augšāmcēlies!
Tomēr, iespējams, jūs man jautāsiet: kāds gan sakars svētajam Meinardam ar jauniešiem un Jauniešu dienām? Svētās Mises ievadlūgšanā ir teikts: “Žēlsirdīgais Dievs, kas savā gudrībā un mīlestībā iedvesmoji svēto Meinardu ar Evaņģēlija mācību apgaismot mūsu sentēvus un caur viņu šajā zemē nostiprināji savu Baznīcu, dari, lūdzam, lai mēs, kas ar prieku nesam kristiešu vārdu, savu ticību pastāvīgi apliecinātu arī darbos.” Kas gan ir Baznīcas nākotne? Tie ir jaunieši! Kurš tad veidos nākotnes ticīgo saimi Latvijā? Jaunieši! Kuri tad ir pilni entuziasma un jaunības dedzības, lai kalpotu saviem vienaudžiem Evaņģēlija sludināšanā? Jaunieši! Pāvests Benedikts XVI savā vēstījumā šīm Jauniešu dienām uzsver: “Tādēļ, mīļie draugi, es jūs iedrošinu intensīvi izdzīvot jūsu ticības ceļu – izdzīvot ticību Dievam, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvam. Jūs esat sabiedrības un Baznīcas nākotne! Kā Kolosas draudzei rakstīja apustulis Pāvils, ir svarīgi, lai būtu saknes, labs pamats. Tas vispirmām kārtām attiecas uz mūsdienām. Daudziem cilvēkiem nav stabila atbalsta punkta, uz kā tie varētu veidot savu dzīvi, un tā viņi pēdīgi paliek vislielākajā nedrošībā. Augošā relatīvisma mentalitāte, kas arvien pieņemas spēkā, nepazīst patiesību un absolūtus atbalsta punktus, nenes patiesu brīvību, bet gan nedrošību, maldus un aklu konformismu acumirkļa labuma dēļ. Jums, jaunieši, ir tiesības saņemt no iepriekšējām paaudzēm stingrus pamatus, kuri jums palīdzētu veikt izšķiršanās un uz kuriem jūs varētu veidot savu dzīvi, tāpat kā stādam vajag atbalstu, iekams tas izdzen saknes un kļūst par stipru koku, kas spēj nest augļus.”
Svētais Meinards, sludinot Evaņģēliju, ir ielicis labu un stipru ticības pamatu, jo, lai arī vēlākajos gadsimtos Latvijas katoļticīgie ir piedzīvojuši daudzas un dažādas vajāšanas gan no citu konfesiju ticīgo puses, gan no neticīgajiem un kļuvuši par dažādu režīmu upuriem, šis ticības pamats ir bijis kā sēkla, kas šobrīd nes daudz augļu. Tomēr, lai šie augļi būtu lielāki un lai svētā Meinarda ticības nestā sēkla nenovīstu starp ērkšķiem, dadžiem un ceļmalā, ir nepieciešama auglīga zeme, kurā šai sēklai dīgt. Un man šķiet, ka tie jaunieši, kas ik gadu dodas svētceļojumā uz Aglonu, piedalās vispasaules un vietējās Jauniešu dienās, kļūst par tādu auglīgu zemi, kur Dieva Vārda sēklai iesakņoties un dzīt stiprus asnus. Pāvests Benedikts vēstījumā jauniešiem attīsta šo domu, sakot: “Apustulis Pāvils, uzrunājot Kolosas draudzi, salīdzinājumam min koku, kuram ir stipras saknes. Saknes koku baro, tādēļ tas spēj stāvēt taisni un dot augļus. Bez saknēm vējš koku nogāztu un tas nokalstu. Kas ir mūsu saknes? Pats par sevi saprotams, mūsu personības identitātes svarīga daļa ir vecāki, ģimene, mūsu dzimtenes kultūra. Taču Bībele atklāj vēl kādu elementu. Pravietis Jeremijs rakstīja: “Svētīgs ir tas, kurš paļaujas uz Kungu un kura cerība ir Kungs! Šāds cilvēks ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes, jo, būdams tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas un nemitīgi nes augļus.” (sal. Jer 17, 7-8) Iesakņoties pravietim nozīmē likt savu cerību Kungā. Lūk, tas Latvijas jauniešiem ir aktuāli nepieciešams!
Savā kalpošanā jauniešiem esmu ievērojis zināmas problēmas. Kā svarīgāko varu minēt to, ka daudzi no viņiem ir dedzīgi un pilni entuziasma, bet bieži vien viņu entuziasms atduras pret draudzes inertumu un prāvesta neatsaucību. Jaunietis viens pats neko nevarēs pasākt, ja viņš nejutīs kopienas atbalstu. Cik daudzi jaunieši pēc Pasaules Jauniešu dienām vai arī pasākumiem Latvijā ir bijuši iniciatīvas pilni kaut ko uzsākt, bet pēc neilga laika, savā draudzē saskārušies ar neizpratni un atstumšanu, ir zaudējuši dedzību un pat atgriezušies pasaulīgā dzīvē.
Palūkosimies apkārt un atvērsim acis – kā jaunieši ģērbjas, ko viņi klausās un ko skatās, kā pavada brīvo laiku? Viņi vieni paši nevarēs noturēties pretī graujošajam pasaules iespaidam. Tādēļ ir tik svarīgi, pirmkārt, lai ikvienā draudzē būtu jauniešu grupas ar pieredzējušu vadītāju un prāvesti īpaši rūpētos par darbu ar jauniešiem. Otrkārt, jauniešiem ir vajadzīgas zināšanas, lai uzrunātu savus vienaudžus, tādēļ katrā draudzē būtu jāveido gan katehisma, gan Bībeles nodarbības, jo izklaidi jaunieši sameklēs ārpus draudzes, bet kristīgajā kopienā viņi ir jāformē par autentiskiem Kristus mācekļiem. Treškārt, nevajag baidīties jauniešus vest “dziļākos ūdeņos” – mācīt viņus adorācijai, pulcināt viņus lūgšanu grupās, evaņģelizācijas skolās, draudzes “šūniņās”, utt. Un visbeidzot – ceturtkārt, ir nepieciešami jauniešu centri diecēzēs, kas koordinētu un apvienotu jauniešus, jo īpaši organizējot diecēžu vai Latvijas Jauniešu dienas. Katrreiz ir redzams, ka mums praktiski nepastāv nekāda struktūra, kas šo darbu varētu uzņemties.
Daudzi varbūt teiks: ko gan tādi jaunieši var paveikt? Tomēr pravietis Jeremijs pirmajā lasījumā liecina: “Bet Kungs man atbildēja: “Nesaki: “Esmu vēl jauneklis!” – jo tu iesi, pie kā vien Es tevi sūtīšu, un runāsi visu, ko vien tev pavēlēšu. Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi, lai tevi izglābtu,” saka Kungs.” Pravietis bija gados jauns, bet tas netraucēja viņam kļūt par instrumentu Dieva rokās.
Jūs varbūt jautāsiet, kādēļ gan es, priesteris Ilmārs, šeit, izdevumā “Mieram tuvu”, par šīm lietām runāju. Atbilde ir vienkārša: man būtu žēl, ja visi šie 300 jaunieši un arī tie, kas katru gadu iet svētceļojumā uz Aglonu, pēc šiem pasākumiem neturpinātu savu garīgo izaugsmi, bet atgrieztos “vecajā dzīvē”. Es zinu daudzus, kas ikdienā neiet uz baznīcu, draudzi, bet katru gadu tikai piedalās svētceļojumā kā “garīgās izklaides pasākumā”. No kurienes mums radīsies aicinājumi uz priesterību, klosterdzīvi un stiprām ģimenēm, ja ne no dedzīgiem un ticīgiem jauniešiem? Tādēļ es aicinu visus, piesaucot svētā Meinarda un svētīgā Jāņa Pāvila II aizbildniecību, vispirms lūgt par jauniešiem, bet pēc tam arī praktiski viņiem palīdzēt palikt un izturēt ticībā.
Lai Aglonas Dievmāte – Māras zemes Karaliene – mums palīdz. Marija, rādi, ka esi Māte! Mieramtuvu.lv
Foto: Meinardadraudze.lv |
