Svētīgais Jānis Pāvils II enciklikā par Dieva žēlsirdību “Dives in misericordia” rakstīja: “Pasaule var kļūt cilvēciskāka tikai tad, kad savstarpējās attiecībās, kas veido personas morālo seju, būs klātesoša piedošana, kas ir tik būtiska Jēzus mācībā. Piedošana liecina par to, ka pasaulē ir mīlestība, kas varenāka par grēku. Savukārt pasaule, kurā nebūs piedošanas, būs auksta pasaule, kurā taisnīguma vārdā katrs cīnīsies par savām tiesībām.” (nr. 14)
Piedošana ir grūta māksla. Kā to apgūt? Kur rast spēku piedot? Bez Dieva žēlastības piedošana būtu pienākums, kas pārsniedz cilvēciskās spējas.
Kāpēc mums vienmēr būtu jāpiedod? Atbildi rodam šajā svētdienā lasītajā līdzībā par nežēlīgo ķēniņa pārvaldnieku. Pārvaldniekam pašam parāds tika atlaists un dāvāta brīvība, bet viņš savukārt savu parādnieku nespēja atbrīvot, lai gan atšķirība starp parādu, kuru viņam atlaida ķēniņš, un to, kuru viņš neatlaida savam parādniekam, bija ļoti liela (10 000 talentu ir aptuveni 5 miljoni latu, bet simts denāriji ir 5000 latu). No vienas puses, Jēzus līdzība ir nopietns brīdinājums: tas, kas nav gatavs piedot otram, pats sev liedz Dieva piedošanu; bet, no otras puses, – tā ir Labā Vēsts, jo tā mūs mudina no sirds piedot saviem tuvākajiem un ar paļāvību lūgt piedošanu Dievam.
Turklāt piedošana ir vajadzīga ne tikai pāridarītājam. Tā ir nepieciešama arī tam, kam nodarīts pāri, lai viņš nekrātu sevī naidu un vēlmi atriebties, lai neierautos sevī un nenorobežotos no labā. Amerikāņu psihiatrs Teodors Īzāks Rubins (Theodore Isaac Rubin) savā grāmatā “Līdzcietība un naids pret sevi” raksta: “Piedošana ir ļoti būtiska mūsu psihiskajai veselībai un veselīgām attiecībām starp cilvēkiem. Ilgstoša nepiedošana personībai nodara lielu postu. Tai neizbēgami vieglākā vai smagākā stadijā pievienojas paranoja, kas dara neiespējamas cilvēciskās attiecības. Nespēja piedot ir pastāvīgu ciešanu avots.” Nepiedošana izraisa daudz fizisku un morālu ciešanu: dažādas slimības (arī psihiskas), depresiju, atkarības, sevis žēlošanu, vientulību un ieraušanos sevī, emocionālu un garīgu tukšumu. Un mēs kļūstam līdzīgi cilvēkam, kuram negribam piedot. Mēs vairs nespējam otrā saskatīt neko pozitīvu, tiesājam, nicinām un ievainojam citus, jo sirds ir naida pilna. Naidam seko garīgs aklums. Tajā brīdī šķiet, ka atriebjoties tiks gūts atvieglojums: “Aci pret aci, zobu pret zobu.” Taču nē! Atvieglojuma nebūs. Atvieglojums iestāsies tikai tad, kad cilvēks labprātīgi un apzināti atteiksies no atriebības un izrādīs mīlestību un piedošanu pāridarītājam. Bez savstarpējas piedošanas pasaule pārvērstos par elli.
Nav šaubu, ka ir ļoti grūti apslāpēt sevī naidu pēc nodarītas pārestības, atbrīvoties no atriebības jūtām, jo šķiet, ka viss notikušais ir pārāk liela netaisnība. Tas attiecas ne tikai uz smagiem pāridarījumiem, bet arī uz sīkām ikdienišķām pārestībām, kad kāds tuvs cilvēks kārtējo reizi sagādājis tev sāpes vai nelietīgi izmantojis tavu uzticību. Katram no mums ir kāda robeža, pēc kuras pārkāpšanas sakām: “Pietiek! Es vairs nepiedošu!” Varbūt par to pašu domāja arī apustulis Pēteris, kad jautāja Jēzum: “Kungs, cik reižu man jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani? Vai līdz septiņām reizēm?” Jēzus atbilde ir radikāla: “Es tev nesaku: līdz septiņām, bet gan: līdz septiņdesmit reiz septiņām.” Tas nozīmē – vienmēr.
Poļu žurnālā “List” tika publicēta kādas sievietes liecība: “Pēc vairākiem laulībā nodzīvotiem gadiem es uzzināju, ka vīrs mani krāpj. Šī ziņa man nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Sākumā es tam nespēju noticēt, uzskatīju to par briesmīgu sapni. Pēc tam mani pārņēma dusmas un naids, tad vainas apziņa, un tad es zaudēju ticību sev. Jutos vientuļa un atstāta, man šķita, ka visa mana dzīve sabrukusi gruvešos. Taču es nepārtraukti lūdzos un drīz vien sapratu, ka neesmu vientuļa, – Dievs ir ar mani un mani mīl. Pateicoties Jaunavas Marijas aizbildniecībai, es spēju savam vīram sacīt, ka, par spīti visam, viņu mīlu un nepārstāšu mīlēt. Es nojautu, ka vīrs ir nonācis sātana slazdos un ne ar ko citu viņam nespēšu palīdzēt kā tikai ar lūgšanu, gavēni un žēlsirdības darbiem. Ikvienā Svētajā Misē es lūdzos par vīra atgriešanos, katru nakti es liku rokas uz aizmigušā vīra galvas un lūdzos Svēto Garu.
Es savu vīru mīlēju. Un, lai gan tas varētu šķist dīvaini, centos pret viņu izturēties kā vienmēr. Es nenošķīru viņu ne no kopīga galda, ne no laulības gultas. Tikai saprotiet mani pareizi – es neatbalstīju vīra “romānu”, bet arī neatgrūdu viņu. Es viņam teicu, ka viņš rīkojas ļauni, bet teicu arī to, ka ticu viņa mīlestībai un labajam, kas ir viņa sirdī. Mūsu sarunas dažkārt ilga stundām. Ne visas tās bija mierīgas, tomēr es skaidri redzēju, ka mana ticība, lūgšanas un izrādītā mīlestība vīru pozitīvi ietekmē. Jēzus izmainīja arī mani. Es sapratu, ka arī man ir, par ko lūgt piedošanu, ka neesmu tikai nevainīgs upuris, bet daudzkārt esmu nodarījusi pāri savam vīram. Mēs piedevām viens otram, mūsu laulība tika saglabāta, un mans vīrs atgriezās pie Dieva. Tagad mums abiem vienīgais nesatricināmais pamats ir ticība Kristum.”
Jēzus mācība par piedošanu nav viegla. Evaņģēlija fragmentus, kuros par to ir runa, mēs nereti gribētu izlaist, izlikties tos neredzam un nedzirdam. “Būt par kristieti nozīmē piedot nepiedodamo, jo Dievs tev ir piedevis nepiedodamo.” (Klaivs Steiplzs Lūiss)
Lūk, četri horvātu priestera Tomislava Ivančiča ieteiktie piedošanas soļi:
1) Uzlūko pāridarītāju ar žēlsirdības acīm! Uz attiecībām ar otru cilvēku tev jāskatās ar Dieva acīm – tev viņš jāierauga tāds, kādu viņu redz Dievs. Mīli viņu un kļūsti par viņa aizstāvi.
2) Pateicies Dievam par šo cilvēku! Ja Dievs tev šo cilvēku ir devis, tad Viņš vēlas kaut ko tev teikt. Karols Vojtila, būdams jauns priesteris, no sava garīgā tēva dzirdēja šādus vārdus: “Varbūt Dievs vēlas tev dot šo cilvēku...” Pēc daudziem gadiem Jānis Pāvils II atcerējās: “Šajos vārdos izskanēja aicinājums uzticēties Dievam un pieņemt otru cilvēku kā Dieva dāvanu. Es uzreiz neapzinājos, cik dziļa patiesība ir tajos.”
3) Piedod! Saki viņam: “Kristus vārdā es tev piedodu.” Piedošana nav tikai jūtas – tas ir arī gribas akts. Piedot nozīmē nekad nenosodīt un neatgriezties pie bijušā.
4) Lūdz piedošanu! Saki: “Es ļoti gribu, lai arī tu man piedotu to, ka tevi nesapratu, kritizēju, tiesāju un pazemoju.”
Dievs Jēzū Kristū tev ir piedevis visus grēkus – no šī neizsīkstošā žēlastību Avota smel spēku, lai soli pa solim arī tu ietu piedošanas ceļu. Nepelnīti tu esi saņēmis piedošanu – tad arī tu, neprasot atlīdzību, piedod citiem! Mieramtuvu.lv
Foto: Batteredwarrior.typepad.com |
