Palasīsim...  Mieram tuvu

Ikviena norobežošanās liek domāt arī par iemesliem, kas to izraisa. Mums, kristiešiem, lai gan piederam dažādām rasēm, tautām, kultūrām un valodām, viens no aicinājumiem ir tiekties pēc vienotības. Nevis mākslīgas, uzspiestas un ar varu uzturētas, bet pēc tādas vienotības, kas pastāv garīgumā un ir dziļi izprasta. Tādas, kurā mēs nepakļaujam citus un mūs nepakļauj. Tādas, kuras pamats ir Kristus un mūsu saikne ar Dievu. Šādā vienotībā mēs esam brāļi un māsas.

Vai izredzētajai tautai ir tikai privilēģijas? Tā nav vienīgā, kuru Dievs vēlas glābt no pārprastās brīvības ievainojumiem. Aicinātas ir visas tautas. Saņemot šo aicinājumu, mums tomēr jāpaliek pazemīgiem un pateicīgiem, jo tas mūs neatbrīvo no atbildības par citiem, drīzāk otrādi – šo atbildību palielina.

Dievs ir radījis pasauli un Visumu, tad kā gan pasaule un Visums varētu būt atstāti ļaunuma varā? Jēzus nāve un augšāmcelšanās glābj visus cilvēkus, bet būtiska ir mūsu atbilde. Mēs netiekam glābti pret mūsu gribu, netiekam glābti ar varu. Mums ir jāizdara brīvprātīga izvēle. Bet kā iespējams noraidīt savu patieso ilgu piepildījumu? Kā iespējams noraidīt Mīlestību, kas mums ļāvusi ienākt esamībā un glābj mūs no mūsu ierobežotības, lai dalītos dievišķajā gudrībā? Vai Dievs uzrunā ikvienu? Kādēļ mums šķiet, ka dažiem Viņš nevēlas tuvoties? Varbūt tādēļ, ka tie noraida Viņa aicinājumu?

Evaņģelizācija nenotiek viena mirklī un uzreiz. Tā ir pakāpeniska un dažkārt pat šķietami lēna. Arī radīšana nav notikusi vienā mirklī. Tā norisinās ilgos laika periodos, un mēs joprojām tiekam radīti ik mirkli. Jezuītu tēvs Teijārs de Šardēns to nosaucis par radošo evolūciju: radīšana, kas attīstās, un attīstība, kas ir radoša. Bezgalīgi skaistā daba, neskaitāmais cilvēku daudzums ir tikai daļa no ilga, ilga procesa. Kopš brīža, kad sākās esamība, līdz pašreizējam brīdim cilvēce sagatavojas, lai saņemtu Kristu. Mēs Viņu sagaidām ne tikai Iemiesošanās brīdī pirms divtūkstoš gadiem un ne tikai Viņa otrreizējā atnākšanā laiku beigās. Mēs Viņu satiekam patlaban, šajā mirklī. Satiekam Viņu Vissvētākajā Sakramentā, satiekam lūgšanā un Svētajos Rakstos, Viņa Vārdā, kas tulkots mūsu valodās.

Lai gan agrāk mēs bijām svešinieki izredzētajai tautai, nebijām lūgti Viņa svētkos, tagad mēs paši esam kļuvuši izredzētā tauta. Lūdzot Debesu Tēvu un Viņa Dēlu, mēs vairs nesaņemam noraidījumu, ka vispirms Viņš rūpējas par savu tautu. Dieva mīlestība aptver mūs visus, bet pati tā ir neaptverama.

Dievam vairs nav svešinieku. Jēzus laiks, Viņam nākot pie cilvēkiem, piedzimstot no Sievietes un runājot savai tautai, ir mainījies pašā būtībā. Šodien Viņš runā visiem saprotamā valodā, aicinot atgriezties pie Radītāja un Pestītāja. Svētais Gars, kurš runā visās valodās, runā arī mūsu sirds valodā. Viņš atrod vārdus un izteiksmes veidus, kas mums vislabāk piemēroti un vislabāk saprotami. Dievs ienāk mūsu dzīvē un mūs satiek mūsu citādībā tādus, kādi esam, lai mūs darītu par saviem draugiem. Lūgšanas, ko Viņam raidām, vairs mūs nešķir no Dieva. Neuzklausītās lūgšanas un mūsu neizpratne vairs nav nedz verdziska atstumtība, nedz noraidījums. Atbildot uz Viņa ielūgumu, mēs ar prieku to pieņemam.

Šajos svētkos ir aicināti visi. Mēs tajos ierodamies kopā ar tiem, kuriem ir grūti, kuriem trūkst dienišķās maizes un kuriem slāpst. Dieva bezgalība nav skopa. Tēvs sava Dēla kāzām dod visu, kas vajadzīgs, jo dzīve kopā ar tiem, kurus mīlam, ir mūžīgi svētki. Viņš paliek pie mums, un mēs paliekam ar Viņu: mēs esam Viņa Mistiskā Miesa. Dieva tauta un jaunais Izraēlis tagad ir visa Baznīca, visi Kristību saņēmušie, visi taisnīgie un visi, kurus Dievs mīl un kuri mīl Dievu.

Lūgšana vairs nav svešinieka lūgšana. Mēs vairs neesam nelūgtie viesi. Dieva Sirdī mēs atkal kļūstam Viņa mīļotie bērni, Viņa taisnīgumā attaisnoti, tuvāki Viņam nekā paši sev un Viņš – tuvāk mums, nekā cilvēks spēj vai uzdrošinās iedomāties, saprast un pieļaut pat iztēlē.

^{Mieramtuvu.lv}