Zīlnieki, burvji un vara M.T. Atgriežoties pie jautājuma par zīlniekiem, Jūs priesteri, apgalvojāt, ka 98 procenti no tiem ir krāpnieki. Bet ko var pateikt par atlikušajiem diviem procentiem? Pr.G.A. Pārējie ir ar ļauno garu apsēsti, vai arī ar viņu saistīti. Ja kādam ir sakari ar dēmonu, nav vajadzīga apsēstība, cilvēks jau viņam pieder. Velnam ir ļoti liela vara. Viņš var arī atgriezt veselību… Dod labumus, kurus tam lūdz: veiksmi, panākumus, baudu un naudu. Tātad pilnīgi izregulētu dzīvi, visas baudas ir atļautas, visas! Zīlniekiem, kuri ir saistījušies ar dēmoniskajiem spēkiem, ir arī vara, kuru tie izmanto, lai piesaistītu sev cilvēkus, bet vēlāk aizvestu tos pie sātana. Gadās man atbrīvot daudz tādu cilvēku, kuri ir iekrituši zīlnieku un burvju tīklos. Padomājiet tikai, ja es atņemu tik daudz klientu un upuru zīlniekiem, vai viņi man neatriebsies, redzot, kā padaru veltīgu viņu netīrā darba pabeigšanu… Bet tomēr viņi man tieši nekad nav uzbrukuši. Ir vērts atzīmēt, ka ja kāds dzīvo žēlastības stāvoklī un praktizē lūgšanu dzīvi, ļaunums ar grūtībām tiek viņam klāt. Ar lielām grūtībām. Nepatīkami un ne īpaši ieredzēti ciemiņi
Lūdzu pastātiet par traucēšanas gadījumiem, kuri ir zemākā pakāpe ārkārtas dēmoniskajās darbībās, pēc kuriem kā parasti seko – kā mēs to jau minējām – mocīšanas, un vēlāk apsēstība. Lai runātu par traucēšanu, man ir jāatsaucas uz dēmonisko klātbūtni mājās. Minēšu divus īpašus gadījumus. Pirmais gadījums. Kādu reizi tiku palūgts uz mājām, kurā dzīvoja jauna ģimene ar viengadīgu meitiņu. Naktī šajā mājā bija dzirdami dīvaini troķšņi skapī, sitieni pa logu rāmjiem, radiatoriem un citiem priekšmetiem. Bet tas, kas visvairāk satrauca vecākus, attiecās uz bērnu. Maziņā modās katru nakti, pēkšņi, tajā pašā stundā, un sāka raudāt. Turklāt bērns bija ļoti kalsns un pat nemēģināja runāt. Vecāki lūdzās un regulāri gāja uz baznīcu. Sarunas laikā ar vecākiem manu uzmanību pievērsa viens teikums. Es pajautāju viņiem par radiniekiem, un viņi pateica, ka katru reizi, kad divas tantes atnesa bērnam kādu spēlīti, trokšņi mājā pastiprinājās. Izrādījās, ka abas tantes nodarbojās ar zīlēšanu uz kārtīm. Es iejaucos daudzas reizes (ar lūgšanām tulk. piez.), jo zināju, cik ļoti meitenei aizvien vairāk kļūst nospiedošs noskaņojums: nespēja gulēt, ēda nedaudz, lielāko nakts daļu raudāja un slēpās zem segas. Kad svētīju māju, trokšņi pazuda, bet tikai uz vienu vai divām dienām. Nolēmu, ka nosvinēšu šajā mājā Svēto Misi kopā ar vairākām klostermāsām, ar ģimeni un dažiem dalībniekiem no lūgšanu grupas. Pēc Sv. Mises vēlreizi pasvētīju ar svētīto ūdeni visu māju, pavēlot dēmoniem, lai Dieva vārdā pamestu šo vietu uz visiem laikiem. No tā brīža izzuda trokšņi, meitenīte sāka normāli ēst un viss atgriezās normas robežās. Otrs gadījums. Jau bija pagājis gads, kopš bija miris kāds cilvēks, kurš dzīvoja tālu no Dieva un neviens viņu nemīlēja sakarā ar viņa dzēlīgo mēli. Jau agrāk viņa mājā notika dīvainas lietas. Zelta lietas, kuras atradās blakus šī cilvēka fotogrāfijai kļuva baltas, zuda maturuļļi. Viņa sieva ar meitām palūdza mani ierasties. Pazinu nelaiķi un domāju, ka ir nepieciešama lūgšana par viņa dvēseli. Ieteicu nosvinēt vairākas Sv. Mises. Bet pēc kāda laika sāka risināties vēl dīvainākas lietas nekā agrāk. Viena no meitām bija precējusies un viņai bija divarpus gadīga meitiņa. Katru nakti, vienā un tajā pašā stundā, meitenīte modās ar izbīli un sāka kliegt. Uz vecāku lūguma, vairākas reizes pasvētīju šo māju. Miers ilga tomēr tikai kādas dažas dienas. Nolēmu kādu dienu vakarā noturēt Sv. Misi (šajā mājā), uz kuru tika aicināti radinieki un kaimiņi. Pirms tam palūdzāmies Rožukroni. Lūgšanas laikā meitenīte izrādīja tik lielu nemieru, kā vēl nekad; lēkāja pa gultu un darīja visu par spīti klātesošajiem, īpaši Rožukroņa lūgšanas laikā. Vēlāk traucēja arī Svētās Mises sākumā. Evaņģēlija laikā – izvēlējos fragmentu, kurā Jēzus izdzen ļauno garu – meitenīte apstajās un vairāk nekustējās. Euharistiskās konsekrācijas beigās, viņa iesaucās: „Mamma, tas kaut kas riebīgais izmetās laukā pa logu.” Tā bija atbrīvošanas zīme no dēmoniskās klātbūtnes, kas traucēja šo māju. Tādā veidā beidzot atgriezās miers. (Turpmāk vēl) Fragmenti no pr. Gabriēla Amorta grāmatas "Eksorcista atmiņas. Mana dzīve cīņā ar sātanu." * Priesteris Gabriēls Amorts (Gabriele Amorth) dzimis 1925.gadā Modēnā Itālijā. Viņš ir ieguvis doktora grādu Baznīcas kanoniskajās tiesībās un ir sv.Pāvila kongregācijas priesteris, žurnālists un Itālijā pazīstams kā mēneša izdevuma Madre di Dio galvenais redaktors. 1986.gadā no kardināla Poletti saņēmis nomināciju kalpot par eksorcistu Romas diecēzē. 1990.gadā viņš nodibināja Starptautisko Eksorcistu organizāciju un bija tās vadītājs līdz 2000.gadam, kad 75 gadu vecumā pensionējās un tagad ir organizācijas goda prezidents uz mūžu. 2010. gadā Itālijā klajā nāca priestera Gabriela Amorta grāmata "Eksorcista atmiņas. Mana dzīve cīņā ar sātanu". Grāmatā savas eksorcista liecības priesteris sniedz kā atbildes uz žurnālista Marka Tosati jautājumiem. |