Priesteris Gabriēls Amorts (Gabriele Amorth) dzimis 1925.gadā Modēnā Itālijā. Viņš ir ieguvis doktora grādu Baznīcas kanoniskajās tiesībās un ir sv.Pāvila kongregācijas priesteris, žurnālists un Itālijā pazīstams kā mēneša izdevuma Madre di Dio galvenais redaktors. 1986.gadā no kardināla Poletti saņēmis nomināciju kalpot par eksorcistu Romas diecēzē. 1990.gadā viņš nodibināja Starptautisko Eksorcistu organizāciju un bija tās vadītājs līdz 2000.gadam, kad 75 gadu vecumā pensionējās un tagad ir organizācijas goda prezidents uz mūžu. Žurnālists Marks Tosati (Marco Tosatti) agrākais Vatikāna eksperts laikrakstam La Stampa, un neskaitāmu grāmatu autors. Sarakstījis grāmatu par Jāņa Pāvila II pontifikātu, kā arī par Fatimas noslēpumu. Grāmatas poļu izdevuma priekšvārdā priesteris Gabriēls Amorts raksta: "Eksorcisma lūgšanās bieži pieminu pāvesta Jāņa Pāvila II vārdu un tas dēmoniem nepatīk. Kāpēc? To pajautāju arī viņiem un saņēmu divas dažādas atbildes: „Tāpēc, ka viņš izjauca visus mūsu plānus.” Manuprāt, sātans te domāja par pāvesta līdzdalību komunisma gāšanā. Citu reizi dēmons atbildēja: „Tāpēc, ka viņš atņēma man daudz jauno cilvēku.” Un tā ir patiesība, jo tas notika pateicoties Jāņa Pāvila II lielajām rūpēm par jauniešu problēmām. Kā aizstāvēties pret dēmonu? Pirmkārt, izvairoties no visu veidu okultismiem (zīlēšanas, spiritiskiem seansiem, sātaniskām sektām utt.). Censties dzīvot Dieva žēlastības stāvoklī, novēlot sevi Dievmātes aizgādībai. Un pat tad, ja ļaunais gars uzbruks, vislabākā aizsardzība ir: lūgšana, mīlestība un prasme piedot. Jēzus uzvarēja sātanu! Ja mēs paliksim vienoti ar Jēzu, mums ne no kā nav jābaidās, jo tad dēmoni baidīsies no mums." Piedāvājam fragmentu no pr. Gabriēla Amorta grāmatas "Eksorcista atmiņas. Mana dzīve cīņā ar sātanu." (Memorie di un esorcista - La mia vita in lotta contro Satana) Mērķis: pašnāvība Kāds ir galvenais mērķis tām visām darbībām ko dara vārdotāji un sātaniskās sektas? Galamērķis ir nāve, jo Dievs ir dzīvības Dievs, bet sātans ir nāves dievs. Cik pašnāvību tas ir izprovocējis! Arī grupveida pašnāvības ir sātana inspirētas. Nekad man nebija gadījies palīdzēt cilvēkiem, kuri vēlāk būtu izdarījuši pašnāvību, kaut gan man bija daudzu cilvēku gadījumi, kuri vēlējas izbeigt savu dzīvi. Par laimi vienmēr notika kaut kas īpašs, kas izraisīja to, ka nenotika pašnāvība. Ja kāds sāk izmantot eksorcisma jeb ļaunā gara izdzīšanas aizlūgšanas, ir gandrīz neiespējami, lai viņš izdarītu pašnāvību. Tipisks piemērs ir gadījums ar kādu meiteni, par kuru aizlūdzu daudzas reizes un kura atgriezās pilnībā pie veselības un pie normālas funkcionēšanas, tagad veicot atbildīgu skolotājas pienākumu. Bija nepieciešami daudzi gadi. Neatceros pārāk labi, kā tas notika, ka viņā iegāja sātans, jo šo meiteni man nodeva tēvs Candido, kurš iepriekš vairākus gadus bija par viņu aizlūdzis, bet atnāca pie manis, kad viņš vairs nespēja aizlūgt par viņu ar eksorcismiem. Kādu reizi meitene pastaigājās pa dzelceļa sliedēm uz Romas-Livornas-Genujas līnijas ar guļammaisu plecos. Kādā lielā pagriezienā, kad satumsa, viņa apgūlās uz sliedēm guļammaisā. Viņa gribēja izdarīt pašnāvību, apguļoties zem vilciena. Vairāk kā piecas stundas viņa gulēja uz sliedēm. Vilcieni gāja abos virzienos, bet neviens nepārbrauca viņai pāri. Tas ir gadījums, kuru nevar izskaidrot. Nav nekāda skaidrojuma. Kādu citu reizi, jau Romā, viņa staigāja pa ielām, kur ir ļoti aktīva transporta kustība, neievērojot ne sarkanās gaismas, ne ko, jo gribēja atņemt sev dzīvību, lai viņu notriektu automašīna. Viņa nekad netika pat ieskrambāta. Gribēja izdarīt pašnāvību, bet nespēja. Bet tas ir tādēļ, ka tad, kad ir iesāktas eksorcisma lūgšanas, cilvēkā ir griba, lai tiktu laukā no šīs grūtās situācijas, lai atbrīvotos. Tātad viņā norisinās garīgā cīņa, kuras laikā Dievs – ja Viņu piesauc – neskopojas ar žēlastībām, lai cilvēku atbrīvotu. Vai Jūs, priesteri, zinat gadījumus, kuriem nav laimīgu beigu? Tēvs Candido pastāstīja man kādreiz par vienu gadījumu ar meiteni, kura galu galā izdarīja pašnāvību. Viņš bija lūdzies par viņu ar eksorcisma lūgšanām, jo viņa bija dēmona apsēsta. Tai meitenei bija māte, kura bija briesmīgs cilvēks. Kādu dienu māte bija atnākusi pie tēva Candido, kurš viņai izskaidroja, ar kādu slimību slimo viņas meita. Māte māja ar galvu, bet tēvs Candido juta, ka patiesībā šī sieviete neticēja nevienam viņa vārdam. Meitene dzīvoja ar māti sestajā stāvā. Kādu dienu viņa sacīja mātei: „Gribu atņemt sev dzīvību, ilgāk vairs neizturēšu… .” Māte viņai atbildēja: „Ej un izdari, kā gribi. Tu nekam neesi derīga, pat to tu nevari!” Pēc tam piegāja pie loga un to atvēra. Bet meitene izmantoja situāciju un izlēca laukā. Tas ir vienīgais gadījums, kādu zinu, kad persona bija aizlūgšanas etapā, un, neskatoties uz to, tā viss beidzās. Šajos cilvēkos ir milzīgs kardinājums izbeigt dzīvi ar pašnavību, tas ir visos, jo viņos ir ļoti lielas ciešanas. Bet pēc manas pieredzes, kad kāds sāk saņemt eksorcismus, nav iespējams, lai viņš atņemtu sev dzīvību. Varbūt brīžiem mēģina, bet nekad nesasniedz mērķi. Zinu daudzus tādus gadījumus, kad cilvēks bija apēdis indīgu vielu… Vienmēr tika laicīgi pamanīts, ievietots slimnīcā, izglābts caur kuņģa skalošanu. Un varētu šeit pieminēt daudzus tādus gadījums. Sātans grūž cilvēku uz pašnāvību, jo viņš ir nāves dievs. Līdz tādai pakāpei, ka sv. Augustīns sacīja, ja Dievs viņu neierobežotu, tad viņš visus mūs nogalinātu. (Turpmāk vēl) No poļu val. tulkoja t.Augustīns OP | 
