Klātesot daudziem valstu un valdību vadītājiem, citu konfesiju un reliģiju pārstāvjiem, kardināliem, simtiem bīskapu un aptuveni 4 tk. priesteru, kas ieradās, lai paustu mīlestību, cieņu un godbijību 21. aprīlī mūžībā aizgājušajam pāvestam, dievkalpojuma sākumā zārks ar viņa mirstīgajām atliekām tika iznests no Svētās Pētera bazilikas un novietots altāra priekšā. Turpat tuvumā atradās arī Salus Populi Romani Dievmātes svētglezna, kas pāvestam bija ļoti dārga. Viņš pirms un pēc katra sava apustuliskā ceļojuma devās uz Svētās Marijas Madžore baziliku, lai lūgtu Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecību un pateiktos viņai. Bēru Svēto Misi celebrēja Kardinālu kolēģijas dekāns, kardināls Džovanni Batista Re. To ar savu skaisto skanējumu kuplināja Siksta Kapelas koris. Sešas ticīgo lūgšanas tika nolasītas franču, arābu, portugāļu, poļu, vācu un ķīniešu valodā. Pēc Svētās Komūnijas tika skaitīta Ultima commendatio jeb pēdējā lūgšana, lai Dievs pieņem mirušā dvēseli svēto godībā, un izskanēja Valedictio, proti, pēdējais atvadu sveiciens pirms apbedīšanas ar Romas Baznīcas lūgšanu. Tai sekoja lūgšana, ko skaitīja Romas diecēzes ģenerālvikārs kardināls Baldassare Reina, Austrumu Baznīcu lūgšana grieķu valodā un Antiohijas grieķu-melhītu patriarha Jusefa Absi lūgšana. Dievkalpojuma noslēgumā tika dziedāta Visu Svēto litānija, kas bija Romas Baznīcas aizlūgums par savu ganu. Pēc tam kardināls Re ar svētīto ūdeni apslacīja zārku, kas tika ienests Svētā Pētera bazilikā un no turienes bēru procesijā nests uz Svētās Marijas Madžore baziliku apbedīšanai. Turpinājumā publicējam kardināla Re pilno homīlijas tekstu (tulkoja pr. Kārlis Miķelsons): «Šajā majestātiskajā Svētā Pētera laukumā, kur pāvests Francisks tik daudz reižu ir svinējis Euharistiju un vadījis lielas tikšanās šo 12 gadu laikā, mēs esam sapulcējušies lūgšanā ap viņa mirstīgajām atliekām ar skumjām sirdīs, bet stiprināti ticības pārliecībā, kas mums apliecina, ka cilvēka eksistence nebeidzas kapā, bet gan Tēva mājās, laimīgajā dzīvē, kas nepazīs rieta. Kardinālu kolēģijas vārdā sirsnīgi pateicos jums visiem par jūsu klātbūtni. Ar dziļu aizkustinājumu es vēršos ar cieņas pilnu sveicienu un pateicību pie valstu vadītājiem, valdību vadītājiem un oficiālajām delegācijām, kas ir ieradušies no daudzām valstīm, lai paustu mīlestību, cieņu un godbijību pāvestam, kurš mūs ir atstājis. Mīlestības un līdzdalības izpausmes, ko esam pieredzējuši pēdējās dienās pēc pāvesta aiziešanas no šīs zemes mūžībā, liecina, cik ļoti pāvesta Franciska intensīvais pontifikāts ir uzrunājis cilvēku prātus un sirdis. Viņa pēdējā parādīšanās, kas palikusi mūsu atmiņās un sirdīs, notika pagājušajā svētdienā, Lieldienu svinīgajā dienā, kad pāvests Francisks, neraugoties uz nopietnajām veselības problēmām, vēlējās sniegt svētību no Svētā Pētera bazilikas balkona un pēc tam devās šajā laukumā, lai no atvērtā pāvesta automobiļa sveiktu visus klātesošos, kas bija pulcējušies uz Lieldienu Misi. Ar savām lūgšanām mēs tagad vēlamies uzticēt mūsu mīļotā pāvesta dvēseli Dievam, lai Viņš dāvā tam mūžīgo svētlaimi Savas bezgalīgās mīlestības spožajā un godības pilnajā valstībā. Mūs apgaismo un vada Evaņģēlija vārdi, kurā skan paša Kristus balss, kad Viņš jautā pirmajam no apustuļiem: “Pēteri, vai tu mani mīli vairāk nekā viņi?”. Un Pētera atbilde bija ātra un patiesa: “Kungs, Tu visu zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Un Jēzus uzticēja viņam lielo misiju: “Gani manas avis!” Tas būs pastāvīgs Pētera un viņa pēcteču uzdevums, mīlestības kalpojums pēc Mācītāja un Kunga Kristus parauga, kurš “nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkuma maksu par visiem” (Mk 10, 45). Neskatoties uz savu trauslumu un ciešanām, pāvests Francisks izvēlējās iet šo sevis dāvāšanas ceļu līdz pat pēdējai savas zemes dzīves dienai. Viņš sekoja sava Kunga, labā Gana, pēdās, kurš mīlēja savas avis līdz pat tam, ka par tām atdeva savu dzīvību. Un viņš to darīja ar spēku un mieru, tuvu savam ganāmpulkam, Dieva Baznīcai, paturot prātā apustuļa Pāvila citētos Jēzus vārdus: “Svētīgāk ir dot nekā ņemt” (Apd, 20,35). Kad kardināls Bergoljo 2013. gada 13. martā konklāvā tika ievēlēts par pāvesta Benedikta XVI pēcteci, viņam aiz muguras bija Dievam veltītās dzīves gadi Jēzus Sadraudzībā (Jezuītu ordenī) un, pats galvenais, viņš 21 gadu bija bagātinājies ar pastorālās kalpošanas pieredzi Buenosairesas arhidiecēzē, vispirms kā palīgbīskaps, pēc tam kā koadjutors un vēlāk kā arhibīskaps. Lēmums pieņemt vārdu Francisks uzreiz parādījās kā programmas un stila izvēle, uz kuru viņš vēlējās balstīt savu pontifikātu, iedvesmojoties no svētā Franciska no Asīzes. Viņš saglabāja savu temperamentu un pastorālās vadības formu un uzreiz atstāja savas spēcīgās personības nospiedumu Baznīcas pārvaldībā, nodibinot tiešus kontaktus ar konkrētiem cilvēkiem un sabiedrību, vēloties būt tuvu visiem, ar izteiktu uzmanību pret grūtībās nonākušajiem cilvēkiem, bez mēra veltījot sevi, īpaši šīs zemes pēdējiem, atstumtajiem. Viņš bija pāvests starp cilvēkiem, ar atvērtu sirdi pret visiem. Viņš bija arī pāvests, kas uzmanīgi ieklausījās jaunajā, kas parādījās sabiedrībā, kā arī tajā, ko Svētais Gars rosināja Baznīcā. Ar sev raksturīgo vārdu krājumu un tēlu un metaforu bagāto valodu viņš vienmēr centās mūsu laika problēmas izgaismot ar Evaņģēlija gudrību, piedāvājot atbildi ticības gaismā un iedrošinot mūs kā kristiešus izdzīvot šo pārmaiņu laika izaicinājumus un pretrunas, ko viņš mēdza dēvēt par “laikmeta maiņu”. Viņam piemita liela spontanitāte un neformāls veids, kā uzrunāt ikvienu, arī cilvēkus, kas bija tālu no Baznīcas. Bagātīgi apveltīts ar cilvēcisko siltumu un dziļi jūtīgs pret mūsu laika drāmām, pāvests Francisks patiesi dalījās ar mūsu globalizācijas laikmeta raizēm, ciešanām un cerībām, un veltīja sevi, lai mierinātu un iedrošinātu ar vēstījumu, kas spēj sasniegt cilvēku sirdis tiešā un tūlītējā veidā. Viņa harizma, kas izpaudās kā laipna uzņemšana un uzklausīšana, apvienojumā ar mūsdienām raksturīgu uzvedības veidu, aizkustināja sirdis, cenšoties atmodināt morālo un garīgo enerģiju. Evaņģelizācija ir bijusi viņa pontifikāta prioritāte, ar skaidru misionāru apziņu izplatot Evaņģēlija prieku, kas bija viņa pirmā apustuliskā pamudinājuma Evangelii gaudium nosaukums. Prieks, kas piepilda ar paļāvību un cerību visu to sirdis, kuri uzticas Dievam. Viņa misijas vadmotīvs bija arī pārliecība, ka Baznīca ir mājas visiem, mājas, kuru durvis vienmēr ir atvērtas. Viņš vairākkārt ir salīdzinājis Baznīcu ar “lauka slimnīcu” pēc kaujas, kurā ir daudz ievainoto; Baznīcu, kas vēlas apņēmīgi uzņemties rūpes par cilvēku problēmām un lielajām nelaimēm, kas plosa mūsdienu pasauli; Baznīcu, kas spēj noliekties pār katru cilvēku, neatkarīgi no ticības vai stāvokļa, dziedinot viņa brūces. Neskaitāmi ir viņa žesti un pamudinājumi bēgļu un patvēruma meklētāju atbalstam. Arī viņa neatlaidība darboties nabadzīgo labā ir bijusi nemainīga. Zīmīgi, ka pāvesta Franciska pirmais ceļojums bija uz Lampedūzu - salu, kas simbolizē emigrācijas drāmu ar tūkstošiem jūrā bojā gājušo cilvēku. Arī ceļojums uz Lesbas salu kopā ar ekumenisko patriarhu un Atēnu arhibīskapu bija tādā pašā garā, tāpat kā Mises svinēšana uz Meksikas un Amerikas Savienoto Valstu robežas saistībā ar viņa ceļojumu uz Meksiku. No viņa 47 grūtajiem apustuliskajiem ceļojumiem īpašā veidā vēsturē paliks tas, kas notika uz Irāku 2021. gadā, neskatoties uz jebkādiem riskiem. Šī sarežģītā apustuliskā vizīte bija kā balzāms atvērtajām Irākas tautas brūcēm, kas bija tik daudz cietušas no ISIS necilvēcīgās darbības. Tas bija arī nozīmīgs ceļojums starpreliģiskajam dialogam, kas ir vēl viena nozīmīga viņa pastorālā darba dimensija. Ar 2024. gada apustulisko vizīti četrās Āzijas un Okeānijas valstīs pāvests sasniedza “vistālākās pasaules perifērijas”. Pāvests Francisks allaž centrā ir licis žēlsirdības Evaņģēliju, vairākkārt uzsverot, ka Dievs nenogurst mums piedot: Viņš vienmēr piedod, lai kādā situācijā būtu cilvēks, kas lūdz piedošanu, un atgriežas uz īstā ceļa. Viņš vēlējās, lai tiktu pasludināts Ārkārtas žēlsirdības jubilejas gads, uzsverot, ka žēlsirdība ir “Evaņģēlija sirds”. Žēlsirdība un Evaņģēlija prieks ir divi galvenie pāvesta Franciska atslēgas vārdi. Pretstatā tam, ko viņš sauca par “atmešanas kultūru”, viņš runāja par satikšanās un solidaritātes kultūru. Brālības tēma caurauda visu viņa pontifikātu un izskanēja spilgtos toņos. Savā enciklikā “Visi brāļi” viņš vēlējās atdzīvināt centienus pēc brālības visā pasaulē, jo mēs visi esam viena Tēva bērni, kas ir debesīs. Viņš bieži un ar pārliecību atgādināja, ka mēs visi piederam vienai un tai pašai cilvēku saimei. 2019. gadā pāvests Francisks ceļojuma laikā uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem parakstīja dokumentu “Cilvēku brālība pasaules mieram un kopīgai līdzāspastāvēšanai”, atgādinot par Dieva kopīgo tēvišķību. Enciklikā Laudato si', uzrunājot vīriešus un sievietes visā pasaulē, tika pievērsta uzmanība pienākumiem un līdzatbildībai par kopīgajām mājām. “Neviens neizglābjas vienatnē.” Saskaroties ar tik daudziem kariem, kas plosās pēdējos gados, ar necilvēcīgām šausmām, neskaitāmiem nāves gadījumiem un postījumiem, pāvests Francisks ir nemitīgi pacēlis balsi, lūdzot mieru un aicinot uz saprātīgumu, uz godīgām sarunām, lai rastu iespējamos risinājumus, jo karš - viņš teica - ir tikai cilvēku nāve, māju, slimnīcu un skolu sagraušana. Karš vienmēr atstāj pasauli sliktākā stāvoklī, nekā tā bija pirms tam: tā vienmēr ir sāpīga un traģiska sakāve visiem. “Celt tiltus, nevis mūrus” - šo pamudinājumu viņš atkārtoja daudzas reizes, un ticības kalpošana viņam kā apustuļa Pētera pēctecim vienmēr bija apvienota ar kalpošanu cilvēkam visās tā dimensijās. Garīgā vienotībā ar visu kristīgo pasauli mēs esam šeit pulcējušies lielā skaitā, lūdzot par pāvestu Francisku, lai Dievs viņu pieņemtu savā neizmērojamajā mīlestībā. Pāvests Francisks mēdza savas uzrunas un tikšanās noslēgt ar vārdiem: “Neaizmirstiet lūgties par mani”. Dārgo pāvest Francisk, tagad mēs lūdzam tevi lūgties par mums, lai tu no debesīm svētītu Baznīcu, svētītu Romu, svētītu visu pasauli, kā tu to darīji pagājušajā svētdienā no šīs bazilikas balkona, pēdējo reizi vienojoties ar visu Dieva tautu, bet ideālā gadījumā arī cilvēci, kas ar atklātu sirdi meklē patiesību un augstu tur paceltu cerības lāpu.» Vaticannews.va 
| 
