Kāpēc cilvēki sevi paaugstina?
Varam paaugstināt sevi domās, uzskatot, ka esam kaut ko labāk izdarījuši nekā citi, ka mums pieder kaut kas labāks nekā citiem, ka esam par citiem gudrāki, labāki, svētāki...
Tajos brīžos cilvēks it kā jūtas labāk. Tas nozīmē, ka iepriekš cilvēks nav juties labi. Tas nozīmē, ka cilvēks neizjūt Dieva mīlestību, nejūtas vērtīgs pats par sevi. Kad mēs jūtamies mīlēti un piepildīti, mums nav nekādas vēlēšanās konkurēt, salīdzināt, paaugstināt sevi pār citiem. Mēs esam radīti Dieva mīlestībai, tam, lai mēs Viņu iepazītu, Viņam ticētu, Viņu uzņemtu, priecātos un pateiktos par to... Tam, lai Dieva mīlestība caurvītu mūsu prātu, mūsu izjūtas, mūsu gara pasauli...
Ja tā nav, mēs jūtamies slikti, tukši, nepiepildīti, neapmierināti un noskumuši. Un pat nesaprotam, ka jūtamies slikti tieši tāpēc, ka mums trūkst Dieva mīlestības, bet apsūdzam citus.
Bet cik ilgi tu tā dzīvosi?
Cilvēks pieņem grēka piedāvājumu paaugstināt sevi pār citiem, mēģina meklēt atzinību citu acīs, izjust mīlestību, tas ir, gūt atzinību no citiem. Mēģina izpelnīties atzinību, uzvedoties tā, kā to grib citi, meklējot mantas un lietas, caur kurām jūtas labāk (piemēram, sievietes – skaistas drēbes, vīrieši – labas automašīnas). Bet tas viss nedod pilnīgu gandarījumu.
Ticības dzīve nav tikai prāta izvēle, tā ir arī gara izvēle. Kādu garu mēs vēlamies? Ir Dieva Gars, ir cits gars. Dzīves laikā mēs tos iepazīstam, un tad paliek izvēle – kuram garam piekrist, pēc kura tiekties, kuru barot, no kura atteikties.
Ir kāds stāsts, kas to ilustrē. Vectētiņš stāsta savam mazbērnam: “Katrā cilvēkā ir divi vilki – viens ir labs, kas pamudina tevi uz labo, otrs ir ļauns, kas pamudina uz ļauno. Saprati?” “Sapratu,” mazbērns atbild. Padomā un pēc brītiņa jautā: “Vectētiņ, vectētiņ, bet kurš no šiem vilkiem beigās uzvarēs?” “Tas vilks, kuru tu barosi.”
Mums arī vienmēr jāpievērš uzmanība savām izjūtām, tam, kāds gars mūs pavada ikdienā. Miera vai nemiera, paļāvības vai trauksmes, mīlestības vai baiļu gars.
Tā ir mūsu ticības izvēle. Ja mēs sakām, ka ticam Dievam, bet piekrītam aizvainojuma, tiesāšanas, apsūdzības un naida garam, tad izvēlamies nevis Dievu, bet citu garu. Vai tiešām esam cilvēki, kas tic Dievam? Mūsos grib mājot Dieva Gars un cits gars, mūsu ziņā ir izvēle, kuram teikt “jā”, kuram – “nē”. Nav iespējams teikt “jā” abiem.
Dzīvojot Dieva Garā, ne vienmēr tas ir kaut kas ļoti spilgts, īpaši tad, ja mēs pārdzīvojam kādas grūtības, bet Gars mūs vienmēr piepilda un atdzīvina. Dieva Gars ir tas, kurā mēs atgūstam Dieva attēlu un līdzību, kurā atklājam Dieva mīlestību un sadzirdam, saprotam un izjūtam, ka Dievs mūs ir gribējis tādus, kādi mēs esam, – īpašus un neatkārtojamus. Tieši tādus! Viņš priecājas par mums. Viņš gavilē priekā! Par to, cik īpaši un labi mēs Viņam esam izdevušies. Un mēs arī paši piepildāmies ar mieru un paļāvību, atpūšoties šajā Dieva mīlestības skatienā, kurš vienmēr ir pilns cerības un mīlestības. Pat mūsu grēks mūs nespēj atraut no tā. Apzinoties savus grēkus, mēs vēl labāk ieraugām, cik liela ir Dieva mīlestība. Cik Dievs ir žēlsirdīgs un apbrīnojams, ka Viņš spēj mūs mīlēt pat tad, kad mēs tik ļoti grēkojam!
Piepildījušies ar šo mīlestību, mēs ar prieku tajā dalāmies ar citiem cilvēkiem. Mēs spējam kalpot, neko negaidot atpakaļ. Ar mieru un prieku varam kādu iepriecināt, kādu mierināt... mīlēt.
Ja mūsu kalpošanu citiem pavada nemiers, neapmierinātība, nosodījums, tā ir zīme, ka esam sevi iztukšojuši. Tas ir brīdis, kad no jauna jāpiedzīvo Dieva žēlsirdīgā mīlestība Grēksūdzes sakramentā. Tas ir kā aicinājums apstāties, atgriezties pie Dieva mīlestības pilnā skatiena, uzņemt Dieva mīlestību. Veltīt laiku Dievam, ļaut sevi piepildīt. Tā nav izšķērdība, tā ir nepieciešamība. Ja paši neesam laimīgi, mēs nevienam nepalīdzēsim kļūt laimīgam. Ja Dieva Gars nemājo mūsos, mēs neko labu neizdarīsim. Mieramtuvu.lv |