Būt kopā ar Dievu nozīmē dzīvot Viņa klātbūtnē. Vēlēšanās redzēt Dievu caurstrāvo cilvēku dvēseles jau kopš senseniem laikiem. Arī Mozus vēlējās redzēt Dievu (sk. Izc 33, 18), taču Dievs viņam atbildēja, ka, dzīvam esot, tas nav iespējams (sk. Izc 33, 20). Arī pravietis Elijs vēlējās redzēt Dievu (sk. 1 Ķēn 19, 12-13). Šīsdienas psalma dziedājumā vēlēšanās redzēt Dievu tiek skaidri attiecināta uz Dieva tautu un uz katru ticīgo: “Lūk, šī ir paaudze, kas Viņu meklē, – meklē Jēkaba Dieva vaigu.”
Taču patiesā atbilde uz šo vēlēšanos tiek dota līdz ar Kristu, kurš saka Filipam: “Kas mani redz, redz arī Tēvu.” (Jņ 14, 9) Tas ir kaut kas jauns un nedzirdēts pirms kristietības! Dievs sevi atklāj, paužot savu esamību kā mīlestību, kas pirmo reizi tapa redzama jau pirms 2000 gadiem vēsturiskajā Kristū, vēlāk – ticībā, ka Viņš ir augšāmcēlies, un, visbeidzot, gaidot satikšanos ar Viņu aizsaulē.
“Ļaujiet man iet pie Tēva!” pirms nāves teica svētīgais Jānis Pāvils II. “Es nemirstu, es ieeju mūžīgajā dzīvē,” sacīja mazā Terēze no Bērna Jēzus. Tās ir divas liecības, kuras atspoguļo visu kristiešu ticību mūžīgajai dzīvei. Arī jautājums par Dieva redzēšanu nav mazsvarīgs. Tas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem. Arī metafiziskie jautājumi – no kurienes es nāku?, kas es esmu?, uz kurieni es eju?, kas man ir jādara? – mūs pavada jau no bērnības un turpina pavadīt visa mūža garumā. Katrs cilvēks uz šiem jautājumiem var meklēt atbildes, veicot savus filozofiskos un reliģiskos meklējumus, var atstāt šos jautājumus neatbildētus vai arī tos atgrūst un paslēpt zemapziņā. Taču, sekojot Kristum un izkopjot lūgšanas saikni ar Viņu, mēs varam uz šiem jautājumiem rast atbildes – atbildes, kas apgaismo cilvēka dvēseli un palīdz izprast mūsu dzīvi nevis kā nejaušības sekas, bet kā Dieva vēlētu un atbalstītu veselumu.
Jo vairāk mēs tuvojamies Dievam, nomirstot savam egoismam, jo vairāk Dievs mums atklājas mūsu garīgajā pasaulē. Tieši tāpēc svētie ir mums vistuvākie Dieva esamības un mūžīgās dzīves liecinieki. Tieši viņos mēs varam redzēt atspīdam Dieva godību skaidrāk nekā jebkurā citā grēcīgā cilvēkā. Svētajos jau ir sācies pārdabiskās pārveidošanās process, kas turpināsies Debesīs, kad mēs būsim Dievam līdzīgi, jo Viņu redzēsim tādu, kāds Viņš ir (sal. 1 Jņ 3, 2).
Būt kopā ar Dievu nozīmē iegūt mūžīgo svētlaimi. Šīsdienas Evaņģēlija lasījumā Kristus iesāk savu mācību, deviņas reizes pasludinot svētlaimi. “Svētīgi” – oriģinālajā, sengrieķu valodā šis vārds ietver arī prieka un laimes ideju. Tādējādi Kristus Kalna sprediķis ir ceļš uz Debesīm, uz svētlaimi, kurā jau varam piedalīties, lai arī joprojām turpinām savu svētceļojumu virs zemes.
Tā nav nejaušība, ka pirmā un pēdējā svētība runā par Debesu valstību. Pāvests Benedikts savā grāmatā “Jēzus no Nācaretes”, runājot par Kalna sprediķi un svētībām, uzsver, ka Jēzus kā jaunais Mozus Kalna sprediķī dod jauno likumu, kas nes pilnību. Šajās svētībās mēs atkal sastopamies ar jautājumu par Dieva redzēšanu: “Svētīgi tie, kam skaidra sirds, jo viņi Dievu redzēs.” (Mt 5, 8) Benedikts XVI uzsver, ka tā ir tieši sirds spēja redzēt Dievu, jo nepietiek tikai ar prāta darbību, lai arī cik tā būtu svarīga Dieva meklēšanā. Sirdij ir jābūt tīrai, atvērtai un brīvai, lai cilvēks spētu redzēt Dievu, – tā saka pāvests, atsaucoties uz Antiohijas Teofila teikto: “Dievs ir saskatāms tikai tiem cilvēkiem, kas ir spējīgi Viņu redzēt, proti, tiem, kam ir atvērtas dvēseles acis.”
Taču kā lai mūsu iekšējais skatiens kļūst tīrs? Pāvests atbild, atsaucoties uz Baznīcas mistisko tradīciju, kas nepārprotami runā par attīrīšanās ceļa nepieciešamību. Kā, piemēram, mēs to atrodam 23. psalmā: “Kas uzkāps Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā? Tas, kuram skaidra sirds un tīras rokas; tas, kurš pie tukšībām savu dvēseli nesaista un nedod netaisnu zvērestu.” Tātad, lai atrastu Dievu, Viņš ir jāmeklē ar tīru, godīgu un taisnīgu sirdi. Arī pirmās Kalna sprediķa svētības apgalvo, ka tieši pazemīgie, kas ar savu pazemību līdzinās Kristum, satiks Dievu. Pazemīga sirds ir tāda, kas mīl un var tikt šķīstīta ar mīlestības uguni. Tikai mīlestība apvieno prātu, gribu un jūtas. Un tikai cilvēks, kurš seko Kristum, var nonākt līdz Tēvam un jau šīszemes dzīves laikā garīgi skatīt Dievu. Svētie, kurus Baznīca piemin, visi ir izgājuši cauri šim attīrīšanās procesam. Skatīties uz debesīm tāpēc nozīmē arī atcerēties, kāds ceļš ejams mums, sekojot svētajiem pa pēdām... Mieramtuvu.lv
Foto: Katedrale.lv |
