Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Svētīgi un taisnīgi ir lūgties par mirušajiem
02.11.2011 pl. 10:28

Priesteris Andrejs Trapučka

Priestera komentārs Mirušo piemiņas jeb Dvēseļu dienā. Sv.Mises lasījumi (02.11.2011)

“Svētīgi un taisnīgi ir lūgties par mirušajiem, lai viņi tiek atbrīvoti no saviem grēkiem,” (no bēru liturģijas, sal. 2 Mak 12, 39-45) – jau pirms 2400 gadiem to zināja un sacīja Izraēļa tautas karavadonis Jūda Makabietis.

Šodien, lūgšanu dienā par mirušajiem, mums ir īpaša iespēja dāvāt saviem mūžībā aizgājušajiem tuviniekiem mīlestību, ko tie tik ļoti gaida no mums.

“Mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs!” Latgalē saka: “Mūžīgo dusēšanu,” – vārdus, kas var mulsināt. Vai tiešām man tur, Debesu valstībā, vajadzēs tikai dusēt? Es taču gribu dzīvot! Jā, bet, par laimi, “mūžīgais miers” nav mūžīga dusēšana, gulēšana. Miers ir tad, kad dvēsele iemanto savu ilgu piepildījumu, kā teikts 23. psalma vārdos: “Kungs mani vada, man nekā netrūkst.” Kad reiz pārkāpsim mūžības slieksni, tad sirds iesauksies gavilēs: “Ak, Dievs, beidzot! Beidzot piepildījies tas, pēc kā mana sirds visu mūžu tur, pasaulē, ilgojās!” Dievs ir Mīlestība, un tajā mums ir garantija, ka nekad mēs nepieredzēsim pārestību no Tā, kurš spēj darīt vienīgi labu.

Dažkārt ļaudis mēdz sacīt: “Ja es Dievu redzētu, tad gan ticētu!” Bet vai ar redzēšanu vien pietiek? Lūk, nāvi, piemēram, bieži redzam savām acīm kā taustāmu realitāti, ja ne gluži ik dienas un ne rokas stiepiena attālumā, tad diemžēl gan televīzijā, gan internetā un presē – tik bieži... Un tomēr gandrīz neviens nespēj ticēt, ka tā pārvērstu mūs nebūtībā. Bieži redzams, kā pavadītāji tuvinieka bērēs, stāvot līdzās sava aizgājēja atdzisušajai miesai, savā sirdī ir pārliecināti: “Es dzīvoju un dzīvošu, savādāk nemaz nevar būt!” Kāds teiks: “Tu joko, nāve taču ir neizbēgama katram!” Jā, bet tomēr mūsu sirds mūs nemaldina. Pats Dievs tajā ir ierakstījis mūžīgas dzīvības patiesību.
Katrai dvēselei šķīstītavā ir nepieciešams mūsu lūgšanas atbalsts, lai tā varētu sasniegt Dievu. Lūdzoties par mirušajiem, mēs iemantojam jaunus draugus, kuri palīdzēs saprast, ka šajā pasaulē nekādas darīšanas nevar būt prioritāras salīdzinājumā ar Dieva mīlestības iemantošanu Debesu valstībā.

Reiz kādā žurnālā jauniešiem bija lasāms, kā datorspēle, kurā jānonāvē pretinieki, māca bērniem raudzīties uz cilvēku kā uz bezpersonisku bioloģisko masu. Tādējādi bērna dvēsele saindējas ar pārliecību, ka viņš vienmēr būs uzvarētājs. Tomēr, kad tādi “uzvarētāji” satiekas domstarpību brīžos, tad rodas nevis uzvarētāji, bet vairojas tikai nāve.

Ja vērīgi paraudzīsimies, pasaulē redzēsim daudz laimīgu suņu un kaķu, par kuriem rūpējas mīloši saimnieki, bet – kontrastā ar to – daudz nelaimīgu, ciešanu māktu cilvēku, kas ir vīlušies šīs pasaules dzīves cerībās. Tomēr tā taču nedrīkstētu būt, ka visas radības “kronim” cilvēkam liktenis būtu sliktāks nekā sunim! Mūsu sirds, skaļi saukdama, pieprasa taisnību.

Mēdz jautāt: “Kāpēc uz zemes ir tik daudz ciešanu?” Vai tad taisnība drīkstētu būt mums liegta?! Taču nē! Drīzāk gan uz zemes dominējošās netaisnības norāda uz Debesu valstības nepieciešamību. Tās, it kā klauvējot pie sāpinātās cilvēka sirds, atgādina: “Tava tēvija ir Debesīs.”

Pasaulē tiešām nav nekā tāda, kas varētu sniegt pilnvērtīgu gandarījumu mūsu neremdināmajām vēlmēm. Dievs mūsu mazo cilvēka sirdi ir radījis tādu, ka piepildīt to spēj vienīgi bezgalīga Mīlestība un mūžīga dzīvība. Tomēr mums pašiem jāpieņem lēmums izvēlēties Dieva dāvanu – mūžīgo dzīvi. Svētais Augustīns saka: “Kāda dzīve, tāda nāve, kāda nāve, tāda mūžība.”

Ko gan darīt, lai mēs nepiedzīvotu sarūgtinājumu uz mūžības sliekšņa? Dievs mūs ir licis dzīvot šajā pasaulē, lai veidotu par mīlestības būtnēm, lai mēs uzņemtu sevī Viņa mīlestību un dāvātu to citiem līdzīgi kā ziedi, kas, uzņemot saules gaismu un siltumu, uzplaukst skaistumā un priecē Dieva radīto cilvēku.

Esam aicināti mācīties mīlēt un mums jāatsaucas Tēva aicinājumam. “MĪLESTĪBA Tevi mīl, un Tu kļūsti mīlestība.” (Leandrs Lašanss) Tāds ir mūsu aicinājums – kļūt par mīlestības būtni.

Ak, Dievs, cik liela gan ir Tava dāvana! Tu esi mūs radījis nevis “dusēšanai” tēvzemes smiltainē, bet augšāmcelšanās godībai, lai mēs būtu Tavi bērni un redzētu Tevi tādu, kāds Tu esi (sal. 1 Jņ 3, 2).

Ir vajadzīga lūgšana. Tā palīdz sev un citiem. Kas lūdzas, tas savu dvēseli dara skaistu kā pavasara ziedu, un nāves brīdī Kungs to varēs uzņemt Paradīzes dārzos.

Ak, mazā cilvēka sirds, kas radīta bezgalīgai mūžībai! Cik ļoti gan tev ir vajadzīga Mīlestība! Un tāda ir! Ir Mīlestība, kas tev saka: “Mīļie bērni, ja jūs zinātu, cik ļoti Es jūs mīlu, jūs raudātu no prieka!” Vissvētākā Jaunava Marija ilgojas mūs visus tajā dienā, kuru saucam par nāvi, paņemt no šīs zemes un kā skaistu ziedu klēpi, rotātu ar svētuma smaržu, aiznest uz Debesīm, lai dāvātu Vissvētākajai Trīsvienībai. Tādēļ lūgsimies, lai mūsu Debesu Māte mums palīdz saprast, cik īsa ir šīszemes dzīve, salīdzinot ar mūžīgo dzīvi Debesīs.

Mūsu dzīve uz zemes ir kā saderināšanās laiks, kad jāizvēlas “sava mīlestība”, ar kuru gribēsim būt kopā mūžīgi. Laimīga ir laulība, kad līgava un līgavainis ir pārliecināti par savstarpēju uzticību un mīlestību. Šīszemes dzīvē mēs esam aicināti iepazīt Dieva mīlestību, lai nāve mums būtu kā laimīga laulība, kad, ar pilnu paļāvību atdodoties Dieva bezgalīgās Mīlestības apskāvieniem, mēs beidzot savai dvēselei mantotu mūžīgo mieru – visu ilgu piepildījumu.

Mieramtuvu.lv