Šai Kunga dienai pirmo lasījumu Baznīca ir izvēlējusies no Sakāmvārdu grāmatas. Kas tā ir? Kas šo grāmatu rakstījis, un kurā pasaules laika posmā tas noticis? Dieva radītā prātīgā būtne – cilvēks – vēlas to zināt. Šī raksta apjoms neļauj plaši izvērsties, stāstot par šīs ļoti interesantās grāmatas vēsturi, bet es ieteiktu godātajiem lasītājiem pašiem atrast šīs ziņas Bībeles skaidrojumu grāmatās. Šai svētdienai izvēlētā grāmatas daļa ir tā sauktā alfabētiskā poēma, kurā katra raksta rinda oriģinālā, tas ir, ivrita valodā, sākas ar kārtējo alfabēta burtu. Runājot par saturu, krietnas sievietes slavēšana var būt izprasta arī alegoriski, tas ir tēlainiem vārdiem izteikts personificētās gudrības apraksts. Tā varētu skaidrot arī fragmenta noslēdzošu teikumu: “Cildināta tiks tāda sieviete, kas bīstas Kunga.”
Kungu slavēt mūs šodien aicina 128. psalms un tā autors pasaulslavenais dziesminieks Dāvids. Senajā Izraēlā, tāpat kā citās Austrumu zemēs, liriskā poēzija bija augstā cieņā. Šodienai veltītais psalms ir ņemts no piektās psalmu grāmatas, kurai paši ticīgie jūdi ir devuši nosaukumu “Izredzētā tauta uzrunā Dievu”. Mums vienmēr ir derīgi atcerēties, ka ar psalma vārdiem Dievu slavē un pielūdz trīs vienu Dievu atzīstošās reliģijas – jūdi, kristieši un musulmaņi. Un – pats svarīgākais – ar psalmu vārdiem savu Debesu Tēvu zemes dzīves laikā lūdza pats Pestītājs Jēzus Kristus, kā arī Viņa svētā Māte, apustuļi un mācekļi. Un tā šīs senās un ļoti skaistās dziesmas tiek veltītas Dievam Radītājam nu jau trīs gadu tūkstošus.
Otrajā lasījumā šodien ieklausāmies tautu apustuļa Pāvila vārdos, kurus viņš vēstulē ap 51.–52. gadu sūtījis Tesalonīkas draudzei. Pirmā vēstule tesalonīkiešiem ir arī hronoloģiski pirmā mums zināmā apustuļa Pāvila vēstule. Piebildīšu, ka Tesalonīkas pilsēta pastāv līdz mūsu dienām ar nosaukumu Saloniki.
Šīs vēstules fragmentā, kuru šodien lasām, Pāvils runā par jautājumu, kas Dievam ticīgajiem cilvēkiem vienmēr ir bijis un būs aktuāls, – par to dienu, kas virs šīs zemes mums būs pēdējā. Pāvils pamāca, kā šī nezināmā diena būtu jāsagaida. Tie ir skaisti un stiprinoši vārdi.
Evaņģēlija lasījumā šodien apceram vienu no trīsdesmit divām Jēzus stāstītajām līdzībām, kas ietvertas Svētajos Rakstos. Līdzībās Pestītājs dod piemērus, kas ir saprotami ikvienam cilvēkam, lai arī cik dažādi mēs visi būtu pēc sava rakstura, gribas, spēka un temperamenta, kā to zinām no psiholoģijas mācības. Kungs Jēzus uzskatāmi un pamācoši izmanto situācijas no cilvēku dzīves. Šodien lasītajā līdzībā tiek minēts vārds “talents” – ar šo vārdu mēs varam saprast gan cilvēka dvēseles spējas, īpašības un talantus, gan materiālas dabas vērtības (jo talents, kā zināms, ir sena naudas mērvienība).
Tas ir interesanti gan zinātniekiem, īpaši psihologiem, gan garīdzniekiem, gan jebkuram domājošam prātam – kāpēc mūsu, cilvēku, spējas, domāšana un rīcība izpaužas tik dažādi? Kāpēc viens cilvēks ir garīgi ļoti apdāvināts, ar ģeniālu atmiņu un izcilu gribasspēku, bet cits savukārt ir tāds, par kuru mēdzam nicīgi sacīt “pelēkā viduvējība”? Tomēr neaizmirsīsim, ka šo īpašību devējs jeb saimnieks (Dievs) nevienu nav aizmirsis – katram ir doti gan uzdevumi, gan līdzekļi šo uzdevumu izpildei. Un norēķins par veikto uzdevumu būs jādod saskaņā ar piešķirtajiem līdzekļiem – jādarbojas ir “katram saskaņā ar viņa spējām”.
Saņēmuši zināmu talentu skaitu, strādnieki ķērās pie darba – laida talentus apgrozībā. Divi no viņiem tos izmantoja lietderīgi un prasmīgi un atbilstoši guva panākumus. Trešais, kas bija saņēmis vienu talentu, “aizgāja un to ieraka zemē” – paslēpa...
Mums visiem ir skaidri zināms, ka laiks plūst tikai vienā virzienā – no pagātnes uz nākotni, neatkarīgi no cilvēka gribas, darbības vai bezdarbības. Laikā turpinās visu cilvēku dzīve – gan čaklo ļaužu, gan sliņķu dzīve. Un šajā nepārtrauktajā laika plūsmā neizbēgami pienāks diena, kad Kungs sauks un prasīs atskaiti par to posmu laika ritējumā, kuru būsim pavadījuši virs šīs zemes, un par saņemtajiem talentiem – kā tos esam likuši lietā, vienalga, cik mums to ir bijis, varbūt tikai viens. Dzīvojot, darbojoties un lietderīgi izmantojot ikvienu, arī visnecilāko Dieva doto spēju, katrs cilvēks var izdarīt kaut ko vērtīgu gan sev, gan citiem. Ir nepieciešama vienīgi labā griba, vēlēšanās darboties un mērķtiecība – un iznākums būs no Dieva saņemto dāvanu divkāršošana vai pat daudzkārtīga pavairošana!
Pārdomājuši šodien lasītos vai dzirdētos fragmentus no Svētajiem Rakstiem, mēģināsim ikviens atbildēt paši sev: kā es gatavojos sagaidīt Kungu, kad Viņš nāks? Kā es izturos pret man uzticēto laiku un spējām? Kā es paskaidrošu to, cik lietderīgi esmu izmantojis sev uzticētos dārgumus? Šie ir ļoti svarīgi jautājumi. Ko labu es varu paveikt ar savām pieticīgajām spējām, ar savu – varbūt tikai vienu – talentu? Atbildēt palīdz pats Pestītājs. Viņš skaidro un iedrošina, ka ikviens darbs, kas veikts, pieminot Kungu un pildot Viņa gribu, kura mums ir pausta baušļos, nesīs augļus. Uzskatāmi un skaidri uz šiem jautājumiem atbild arī apustulis Pāvils vēstulē korintiešiem: “Tātad, vai jūs ēdat vai dzerat, vai citu ko darāt, visu dariet Dieva godam!” (1 Kor 10, 31) Un līdzīgi arī vēstulē kolosiešiem: “Un visu, ko jūs vārdos vai darbos darāt, to visu dariet Kunga Jēzus Kristus vārdā, pateikdamies Dievam un Tēvam caur Viņu!” (Kol 3, 17)
Cienītie lasītāji, pazemībā un dievbijībā sacīsim: “Kungs, esi mums žēlīgs! Palīdzi mums staigāt Tevis norādītos ceļus, labi izmantot laiku, kuru Tu mums uztici, un ar krietnu rīcību pavairot no Tevis saņemtos talentus. Amen.” Mieramtuvu.lv |
