Uz citiem ir jāraugās ar žēlsirdību, mīlestību un nebeidzamu labestību, it īpaši ja viņi ir vientuļi, pazemoti vai cietuši no kādas netaisnības.” Tam ir vajadzīga pazemība.
Jaunavas Marijas noslēpums pastāv tanī, ka viņa ir ļoti maza un vienlaicīgi arī ļoti liela. Viņa ir Kunga kalpone, kas vēlas pildīt tikai Viņa gribu un kas ir izvēlēta, lai kļūtu par Dieva Māti. Viņa ir Ievas meita pēc miesas un asinīm, bet tajā pašā laikā viņa ir arī Ievas atbrīvotāja, kas samīs čūskas galvu. Marija ir Dieva radība, tāpat kā visi cilvēki, bet vienlaikus arī Iemiesotā Vārda māte.
Marija ir Ievas meita, līdzīgi visām pasaules sievietēm. Viņai ir sievietes miesa, uzvedība, jūtas, psiholoģija utt. Viņa nemaz neatšķīrās no citām ebreju sievietēm. Tomēr šajā pazemībā un mazumā ir iekļauts lieluma noslēpums, reāls un vienlaikus neredzams. Marijas bezvainīgā ieņemšana un citi viņas dzīves spilgtākie notikumi un aspekti tiks pasludināti par ticības dogmām tikai pēc vairākiem gadsimtiem, taču to visu Marija izdzīvoja reāli savā ikdienā, savā ebrejietes dzīvē, paļaudamās tikai un vienīgi uz Dievu.
Mūsdienās cilvēki pēc piedzimšanas tiek atbrīvoti no ļaunā gara un no visiem viņa ļaunajiem darbiem, pieņemot Kristības sakramentu. Marija, pateicoties sava Dievišķā Dēla nopelniem, ne tikai piedzima, bet pat tika ieņemta bez grēka.
Marija nemaz negaidīja, ka kļūs par Mesijas māti. Viņa, tāpat kā visi tā laika jūdi, ticēja un gaidīja Mesijas drīzo atnākšanu, kad Izraēlis tiks atbrīvots no visiem ienaidniekiem. Būdama pazemīga un nabadzīga, Marija pat nevarēja pieļaut domu, ka Visvarenais varētu izvēlēties tieši viņu par Mesijas māti. Turklāt visi izraēlieši uzskatīja par neiespējamu, ka Mesija nāks no Nācaretes. Nekas neliecināja par to, ka Marija varētu saņemt tik lielu un atbildīgu aicinājumu.
Tomēr kādu dienu Dieva sūtītais eņģelis viņu sveicināja ļoti neparastā veidā: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi! .. Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu, un Viņu nosauksi vārdā Jēzus. Viņš būs liels, un Viņu sauks par Visaugstā Dēlu.” Pēc eņģeļa aiziešanas Marija noteikti domāja par visiem šiem vārdiem un par pašu notikumu. Viņas meditācijas augļi atklājas vārdos, kurus Marija ar prieku izteica, apmeklējot savu radinieci Elizabeti: “Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību, redzi, no šī laika visas paaudzes mani teiks par svētīgu.”
Marija ir mūsu māsa un māte. Kā māsa viņa ir līdzīga visiem kristiešiem – viņa ir Dieva pieņemtais bērns, izvēlēta Dieva valstības iemantošanai, sūtīta veicināt Viņa godības slavu, cerot uz Kristu. Tomēr Marijas izcilība sakņojas faktā, ka viņa vienlaikus ir mūsu māsa un mūsu māte. Vatikāna II koncila dogmatiskajā konstitūcijā par Baznīcu ir teikts: “Marija bija īpašā veidā līdzdalīga Pestītāja darbā ar savu paklausību, ticību, cerību un kvēlo mīlestību, lai atdotu dvēselēm pārdabisko dzīvi. Tādā veidā viņa kļuva mūsu māte.” (sal. Lumen gentium, 61) Pirms tam lasām: “Marijas kā mātes figūra nemaz neaizēno un nemazina Kristus vienīgo vidutājību.” (turpat, 60) Dievmāte visu saņem no sava Dēla.
Mēs esam aicināti apzināties Marijas mazumu un lielumu – šos divus “spārnus”, ar kuriem viņa “lido” ne tikai sava laika vēsturē, bet arī mūsu vēsturē. Visi taču zina, ka ar vienu spārnu lidot nav iespējams. Kādreiz Baznīcas vēsturē ļoti akcentēja Marijas lielumu un izcilību, nereti aizmirstot par viņas pazemību. Mūsdienās pastāv cits risks: visi uzskata Dievmāti par tik mazu un tuvu mums, ka ļoti viegli var aizmirst par viņas ārkārtējo lielumu. Nē – pareizi ir atcerēties gan Marijas lielumu, gan arī viņas pazemību un mazumu, jo tāda ir bijusi viņas vēsturiskā realitāte un tādā veidā viņa turpina mums atgādināt par Dieva noslēpumu un Viņa visvarenību.
Svētā Terēze no Bērna Jēzus runā par Marijas mazumu. 1890. gada 8. septembrī, dienā, kad Terēzīte deva savus solījumus, viņa raksta: “Marijas dzimšana! Cik skaista diena, lai kļūtu par Jēzus līgavu! Patiesībā tā bija viņa, mazā Jaunava Marija, kas aizveda savu mazo ziediņu pie mazā Jēzus.” Tomēr savā dzejā svētā Terēze nemazina arī Dievmātes lielumu, cildinādama viņu kā eņģeļu un svēto Karalieni.
Mariju apbrīno, un viņas paraugam seko. Mēs apbrīnojam Mariju, jo Dievs viņā ir veicis lielus darbus. Tajā pašā laikā Marija ir piemērs, kuram mums visiem ir jāseko, jo viņa, tāpat kā mēs visi, vienmēr palika maza, neraugoties uz savu izcilību un slavu. Mums, kristiešiem, ir jāapbrīno Marija, pilnīgā Dieva radība. Bet vienlaikus Vissvētā Jaunava ir arī mūsu māsa un māte, kura stāv mums blakus un mūs pavada visā mūsu dzīvē, tāpēc šodien un vienmēr nemitēsimies teikt: “Marija, bez pirmdzimtā grēka ieņemtā, lūdz par mums, kas pie tevis steidzamies!” Mieramtuvu.lv
Foto: Katedrale.lv |
