Tas nozīmē, ka neviens no mums nedrīkst teikt, ka viņš ir tāds vai citāds un nekas viņā vairs nemainīsies. Kad cilvēkā pārmaiņas ved uz labu, viņš kļūst iekšēji bagāts un ar katru dienu aug dzīves gudrībā – ar katru dienu viņš kļūst vienlaikus dievišķāks un cilvēciskāks. Bet diemžēl var notikt arī diametrāli pretējais. Tam par piemēru ir tie, kas pazaudējuši sevi un savu cilvēciskumu, iznīcinot sevi, savu godību un tādējādi arī pasauli ap sevi.
Viss sevis veidošanas process ir saistīts ar savas identitātes veidošanu jeb ar nepārtraukti jaunām atziņām par to, kas es esmu un kāpēc dzīvoju. Cilvēkam, kurš nesaprot sevi un savas eksistences mērķi, ir liegta savas vērtības izpratne; tāds cilvēks nepārtraukti jūtas apmaldījies, nevienam nevajadzīgs, bezspēcīgs un nelaimīgs.
Būdami ticīgi cilvēki, mēs esam aicināti saprast, ka mūsu eksistences iemesls un arī mūsu identitātes avots ir pats Dievs. Tieši pateicoties Dievam, proti, pateicoties dzīvām, personīgām un tiešām attiecībām ar Viņu mēs varam dzīvot šajā pasaulē, dziļi izjūtot savu cieņu un godību un savas cilvēciskās dzīves vērtību. Šādas dzīves piemērs ir arī liecība, kuru dzirdējām šodien, klausoties pravieša Isaja un apustuļa Pāvila teikto.
Pirmais no viņiem saka: “Kunga Gars ir pār mani, jo Viņš mani ir svaidījis. Viņš mani sūtīja. .. Es priecādamies priecāšos Kungā, un mana dvēsele gavilēs manā Dievā, jo Viņš mani ir ieģērbis atpestīšanas drēbēs, ar taisnības svārkiem mani ir apsedzis kā līgavaini, kam uzlikts vainags, kā līgavu, kas greznota ar savām rotām.” Šie vārdi pieder taisnīgam cilvēkam – cilvēkam, kas priecājas par to, ka ar viņu ir Dievs un ka no Dieva viņš ir saņēmis žēlastību pēc žēlastības. Un tas viss, kas viņam pieder, ir Dieva mīlestības un labestības dāvana. Šis cilvēks apzinās, ka viņš nav pelnījis tādu Dieva labvēlību.
Līdzīgā veidā var interpretēt arī svētā apustuļa Pāvila vārdus, ar kuriem viņš aicina tesalonīkiešus dzīvot Dievam patīkamu dzīvi, jo Dievs ir uzticīgs saviem apsolījumiem.
Ticīgs cilvēks ir aicināts piedzīvot arvien lielāku prieku par savu Dieva bērna cieņu un godību, kā arī prieku par savu identitāti, kuru viņš atklāj, būdams ļoti tuvu Dievam. Diemžēl praktiskajā dzīvē tas nav tik viegli un vienkārši. Galvenokārt tāpēc, ka esam pakļauti grēka nastai un likumam. Grēks ne tikai aptumšo dvēseles acis un izpratni par realitāti (tas ir, izpratni par Dievu, sevi kā cilvēku un visu pasauli), bet grēks pamudina cilvēku uz ļaunu. Tieši tāpēc mums ar vislielāko nopietnību jāieklausās svētā Jāņa Kristītāja teiktajā: “Jūsu vidū stāv Tas [Jēzus], kuru jūs nepazīstat .. un kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.” Cik apbrīnojami bieži mūsu ikdienas dzīve izskatās tieši tā, it kā mēs nekad nebūtu dzirdējuši par Dievu un nekad nebūtu iepazinuši Jēzu, – mēs Viņu neņemam vērā un nerēķināmies ar Viņa domām un vērtējumu par mūsu dzīves notikumiem un mūsu rīcību. Un rezultātā piedzīvojam vilšanos, nogurumu, atstumtības un nolemtības izjūtu. Bet Dievs ir mūsu vidū, Viņš mums ir ļoti tuvu, pieejams katram, Viņš aizvien ir “rokas stiepiena attālumā” – lūgšanā, Dieva Vārdā, Euharistijā –, mums no savas puses ir tikai jāvēlas Viņu satikt…
Pavisam nesen, oktobrī, pāvests Benedikts XVI izdeva moto proprio “Portam fidei”. Zināmā mērā to var nosaukt par pāvesta “mazo encikliku”, kas ir burtiski caurstrāvota ar citātiem no Svētajiem Rakstiem un apliecina Svētā tēva rūpes par mūsdienu pasaules cilvēkiem. Sākot jau ar savas kalpošanas sākumu līdz pat šim brīdim, pāvests runāja un runā par nepieciešamību nemitīgi meklēt ticības ceļu un iet pa to. Iet ticības ceļu nozīmē aizvien atjaunoties savā ticībā. Ilgas pēc Dieva izjūt daudzi mūsdienu vīrieši un sievietes, kas iet šīs pasaules tuksnešainos ceļus, un tāpēc katram kristietim, katram Kristus māceklim, nemitīgi atjaunojoties ticībā, ir jāsniedz liecība par to vienīgo Gaismu, kas apgaismo pasauli un piešķir dzīvei jēgu.
Svētā Jāņa Kristītāja aicinājums ir joprojām aktuāls: “Dariet taisnas Kunga takas!” Atgriešanās, uz kuru aicina pravietis no Jordānas, ir aicinājums no jauna pieņemt Dieva mīlestības dāvanu, kas ir atklājusies, Kristum piedzimstot cilvēka miesā. Gan visiem šo svētku ārējiem atribūtiem, gan emocionālajām īpašībām – ģimeniskai atmosfērai, savstarpējām mīlestības un labvēlības izpausmēm, mājas un eglītes rotāšanai – ir jākalpo tam, lai izveidotos tāds klimats, kas palīdzētu notikt pārdabiskam brīnumam: pārmaiņām mūsu sirdī. Te ir runa par attiecību atjaunošanu ar Dievu. Jēzū Kristū, kurš patiešām ir gan Dieva Dēls, gan mūsu Brālis, mēs no jauna varam atklāt savu Dieva bērna identitāti. “Neviens nenonāk pie Tēva citādi kā tikai caur mani,” saka Kristus. Mums tā ir kārtējā izdevība, lai Jēzū gluži kā spogulī no jauna paskatītos paši uz sevi. Lai ieraudzītu to, ko ikdienā varbūt vairs neredzam un nepamanām. Lūk, tagad ir žēlastības laiks. .. Nemitīgi lūdzieties! Par visu esiet pateicīgi Dievam! ..
Neapslāpējiet Garu, neniciniet pravietojumus, bet pārbaudiet visu! Kas labs, to paturiet! No visa ļaunā turieties tālu!
Un pats miera Dievs lai jūs svētī visā pilnībā, tā ka jūsu gars, dvēsele un miesa tiktu saglabāti bez vainas mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai!
Ieklausījušies šajos svētā apustuļa Pāvila vārdos, centīsimies izmantot atlikušās Adventa dienas savas dvēseles sakārtošanai. Mieramtuvu.lv |
