Šoreiz nekavēsimies pārdomās par nepieciešamību piešķirt lielāku svinīgumu Kristus Iemiesošanās svētkiem, nedz arī par Lieldienu noslēpuma centrālo vietu Dieva Vārda pasludināšanā un svinēšanā. Tā vietā mēģināsim mazliet iedziļināties šodienas lasījumos un izdarīt dažus secinājumus.
Piedzimšana nav tas pats, kas, piemēram, radīšana. Radīšanas gadījumā nekā nav un tad pēkšņi – ir. Piedzimšanā kāds jau ir, tikai apslēpts mātes miesā, un tad kļūst redzams. Visi “paceļ balsi”, “kopā gavilē”, jo “paši savām acīm redz Kungu atgriežamies Sionā”. Un Kungs nedodas uz Sionu, lai tikai parādītos. Viņš dodas strādāt. “Kungs ir atrotījis savu svēto roku.” Ko tas nozīmē? Viņš ir sācis pestīt. Pestīšanas darbs ir sācies. Ir cerība. Bet tas tomēr ir par daudz prasīts no miesas ierobežojumu telpā un laikā pieņēmušā Dieva Dēla. Viņš atklāti kalpos tikai kādus trīs gadus un limitētā teritorijā. Par ko tad pravietis runā, teikdams “visu tautu acu priekšā” un “visas zemes malas ieraudzīs mūsu Dieva pestīšanu”?
Nepārprotami tā ir Baznīca – Kristus Miesa, kas ir visu tautu cerība. Katrs kristietis vispirms ir pestīšanas saņēmējs (kas tiks kristīts, tiks pestīts, sal. Mk 16, 16), un tūlīt pēc tam vēstnesis, kas soļo, kas “sludina mieru, nes labas vēstis, dod pestīšanas ziņu” un saka Sionai: “Tavs Dievs ir sācis valdīt!” Lai kādam pavēstītu labās ziņas – Labo, priecīgo Vēsti, Evaņģēliju –, mums Evaņģēlijs ir ne tikai jādzird un jāpasludina, bet arī pašiem jākļūst par Evaņģēliju. Kā lai pasludinu mieru, ja manā sirdī tā nav? Kā lai dalos priekā ar citiem, ja tam vispirms neesmu atvēris savu sirdi? Kā lai pasludinu, ka “Kungs ir sācis valdīt”, ja es neatzīstu viņu par savas dzīves Kungu un izturos (pat lūgšanā), it kā kungs būtu es pats?
Otrais lasījums – vēstule ebrejiem, kas runā par to, kā “Dievs ir senāk runājis uz mūsu tēviem caur praviešiem”, mūs ieved Dieva Dēla laikmetā, kur Pasludinātājs un Pasludinātais ir tā pati persona. Tā kā mēs, Dieva bērni un Kristus mācekļi, esam radīti pēc Dieva attēla un nesam sevī līdzību Dieva Dēlam, mums katram tiek dota iespēja un uzdevums “daudzkārt un daudzējādi” liecināt par Kristu.
Šodienas Evaņģēlijs pārsteidzoši lielu uzsvaru liek uz Jāņa Kristītāja personu. Viņa dzimšanas svētkus jau svinējām pirms pusgada, kāpēc viņu pieminēt tagad? Viņš tur ir, lai atdotu savu vietu Kristum. Starplaikā ir kaut kas būtiski mainījies – Jānis, kurš pārstāv Veco Derību, liecināja par Gaismu, lai gan pats nebija gaisma; mēs, Jaunās Derības pravieši, esam pasaules gaisma (sal. Mt 5, 14). Tātad daudz vairāk nekā Jānim Kristītājam mums ir uzdevums liecināt par Gaismu. Baznīca “savā būtībā ir misionāre, jo tās izcelsme meklējama Dēla un Svētā Gara misijā saskaņā ar Dieva Tēva ieceri (Vatikāna II koncils, Dekrēts Ad gentes, 2). Tā ir “Baznīcai dota žēlastība un aicinājums, tās dziļākā identitāte. Baznīca eksistē tāpēc, lai evaņģelizētu” (Pāvils VI, Apustuliskais pamudinājums Evangelii nuntiandi, 14). Kristietis, kas nav liecinieks, faktiski nav kristietis – tas ir tikpat neiedomājami kā liesma, kas neizstaro gaismu. Mums ir jāatdod sava dzīve Dievam, lai Kristus varētu ienākt mūsu pasaulē, starp mūsu radiem, draugiem, kaimiņiem, kolēģiem.
Ir vēl kāda persona, kas šodienas svētkos ir klātesoša, bet nav pieminēta dienas lasījumos, – Dieva Māte Marija. Viņa, kā to sacīja pāvests Benedikts XVI, “kura neizplatīja pasaulē kādu ideju, bet gan deva Jēzu, iemiesoto Vārdu, ir nesalīdzināms evaņģelizācijas paraugs”. Piesauksim viņu ar paļāvību tā, lai arī mūsu laikos Baznīca varētu pasludināt Kristu, Pestītāju. Lai katrs kristietis un katra kopiena izjūt prieku dalīties ar citiem Labajā Vēstī par to, ka Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu vienīgo Dēlu, .. tā lai pasaule varētu tikt izglābta caur Viņu (Jņ 3, 16-17). Šī ir Kristus Piedzimšanas svētku patiesā nozīme, kas mums ir no jauna jāatklāj un intensīvi jādzīvo. Mieramtuvu.lv |
