Jēzus mācekļi jautāja Viņam: “Kādā veidā pienāks pasaules gals, un kad tas notiks?” Šo jautājumu ir turpinājušas uzdot nākamās kristiešu paaudzes. Tas ir jautājums, ko uzdod ikviens cilvēks. Jēzus uz to skaidri atbildēja, ka pasaules beigas būs tad, kad notiks Viņa otrreizējā atnākšana. Viņš, vēstures Kungs, atgriezīsies. Viņš ir mūsu nākotnes gaišais punkts.
Jēzus, sākot sludināt Evaņģēliju Galilejā, teica: “Laiks ir piepildījies, un Dieva valstība ir tuvu!” (Mk 1, 15) Brīdī, kad Jēzus sludina šos vārdus, Dievs savu Vecās Derības pestīšanas plānu jau ir aizvedis līdz pilnībai un ir sācies pēdējais posms Dieva plānā – “pēdējie laiki”, kas noslēgsies ar Kristus otrreizējās atnākšanas un Tiesas dienu.
Jēzus aicināja: “Nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam!” (Mk 1, 15) Pirms Kristus otrreizējās atnākšanas saskaņā ar Atklāsmes grāmatu eņģeļi pār zemi izlies septiņus Dieva dusmu kausus ne tikai kā sodu par cilvēku grēkiem, bet arī tāpēc, lai cilvēki to ietekmē atgrieztos no grēkiem. Un tomēr daudzi, to visu piedzīvojot, nevis atdos Dievam godu, atgriezīsies no grēkiem un gandarīs, bet zaimos Dieva vārdu (Atkl 16, 9). Kā atgriešanās paraugu Jēzus ir minējis Ninīves cilvēkus, kuri, pateicoties Jonasa sludinātajiem vārdiem, atgriezās no grēkiem. Jonass ninīviešus brīdināja, pravietojot viņiem drīzu bojāeju: “Vēl četrdesmit dienas, un Ninīve tiks nopostīta.” (Jon 3, 4) Ninīves iedzīvotāji ieklausījās šajos vārdos, nožēloja grēkus un mainīja savu dzīves un rīcības veidu. Bet Dievs savā žēlsirdībā, redzot cilvēku atgriešanos, neuzsūtīja plānoto nelaimi.
Apustulis Pāvils Korintas draudzei atgādināja: “Laiks ir īss.” (1 Kor 7, 29) Taču ir vienalga, cik ilgs laika posms šķirtu pašreizējo brīdi no Kristus otrreizējās atnākšanas, – tam nav nozīmes, jo nākamā pasaule jau ir klātesoša Kristū, kurš ir augšāmcēlies. Apustulis korintiešus neaicināja būt vienaldzīgiem pret zemes lietām, kaut arī teikto vārdu stila dēļ tā varētu šķist. Viņš vēlējās vienīgi pasargāt ticīgos no iegrimšanas laicīgajās rūpēs un mudināja neaizmirst, ka šīszemes lietām ir vien relatīvs raksturs, kamēr Kristus un Viņa valstība pastāvēs mūžīgi. Mēs esam aicināti dzīvot Kristus atnākšanas perspektīvā, pirmajā vietā liekot Jēzu un rūpes par pestīšanu.
Mūsu sirds atgriešanās, garīgā atjaunotne ir svarīga ne tikai tādēļ, ka uz to mudina mūsu sirdsapziņa, bet arī tādēļ, lai varētu īstenoties ekumeniskais vienotības sasniegšanas ceļš. Šajā nedēļā, kad lūdzamies par kristiešu vienotību, ir būtiski atcerēties Vatikāna II koncila vārdus: “Nav īsta ekumenisma bez iekšējās atgriešanās.” (Dekrēts par ekumenismu Unitatis redintegratio, 4)
Mūsu dzīve atrodas Jēzus rokās. Viņš mums to ir devis, Viņš to var arī paņemt atpakaļ, un tas var notikt pēkšņi, bez brīdinājuma. Mēs gan nedzirdam brīdinošus vārdus, kā ninīvieši dzirdēja Jonasa teiktos, taču pats Jēzus ar Dieva Vārda starpniecību mūs šodien mudina būt gataviem savas dzīves pēdējam brīdim. Jēzus mums atgādina, ka Viņš nāks. Mūsu dzīve virs zemes noslēgsies un sāksies jauna dzīve – dzīve, kurai nebūs gala. Šodien reti kurš grib runāt par nāvi. Dažreiz tiek darīts viss, lai novirzītu domas no mūžības jautājumiem, iegrimstot ikdienas darbos, – līdz nereti mēs pat aizmirstam Viņu, kas mums dzīvību devis, un to, ka Viņš mūsu šejienes dzīvību prasīs atpakaļ, lai dāvātu dzīvības pilnību vienotībā ar savu Tēvu Debesīs.
Vienīgi paliek jautājums: vai būsim gatavi Kungu satikt, vai mūsos būs mīlestība? Vai arī, esot aizņemti ar dažādām rūpēm, pārejošiem priekiem un materiālo labumu gūšanu, būsim aizmirsuši to vienīgo, kas ir nepieciešams, – mīlēt? Kas mīl, prot gaidīt arī tad, ja otrs kavējas: sieva, kas gaida mājās pārnākam vīru, kad viņš aizkavējies darbā vai atgriežas no tāla ceļojuma; māte, kas raizējas par bērnu, gaidot viņu pārnākam no skolas; cilvēks, kurš ir iemīlējies un gaida brīdi, kad varēs satikties ar mīļoto; vai gluži vienkārši ikviens cilvēks, kas ir norunājis svarīgu tikšanos ar otru cilvēku.
Ja mēs mīlam Jēzu un dedzīgi vēlamies Viņu satikt, tad gaidīsim Viņu. Mēs varam gaidīt Kungu, piemēram, kalpojot Viņam savos tuvākajos vai arī dodot ieguldījumu kristiešu vienotības veicināšanā. Tieši tādēļ, ka mēs nezinām ne Jēzus atnākšanas dienu, ne stundu, varam vieglāk koncentrēties uz šo dienu, kas mums ir dota, uz šīs dienas priekiem un bēdām, uz pašreizējo brīdi, ko Dieva apredzība mums dāvājusi. Franciskāņu lūgšana Kungs, dari mani par miera nesēju noslēdzas ar vārdiem: “Kungs, palīdzi man dzīvot tā, it kā katra diena man būtu pirmā un pēdējā.” Mieramtuvu.lv
Foto: Salvatore Vuono |
