Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Pelnu trešdiena
22.02.2012 pl. 10:17

Priesteris Arnis Maziļevskis

Priestera komentārs. Sv.Mises lasījumi (22.02.2012)

Mūsu Kungs Jēzus Kristus ne tikai atnesa mums Labo Vēsti, ka Dievs mūs bezgalīgi mīl, ka mēs viņam patīkam un ka Viņš mūs grib glābt no ļaunuma un posta – grēka, bet Viņš arī pats sevi salika upurī par mums. Uz krusta. Ja mēs gribam būt vienoti ar Dievu, tad mums jābūt ar Viņu vienotiem ne tikai Labajā Vēstī, ko esam dzirdējuši un zinām, bet visā – tas ir, jāvienojas ar Viņu arī upurī par dvēselēm.

Pagāni ir ļoti neapmierināti, ka ik dienu mums ir daudz dažādu nepatīkamu situāciju, nejauku notikumu un pārdzīvojumu. Bet tie, kas pieņem Kristu, vieno savu dzīvi ar Viņa dzīvi un priecājas par iespēju piedalīties pestīšanā, nesot ikdienas upurus – veltot tos par dvēseļu pestīšanu. Kristus neatnāca mums pārmest vai mūs pārmācīt (kā to dažkārt darām mēs attiecībās ar citiem cilvēkiem, īpaši tuviniekiem), bet atnāca un izskaidroja. Nevis pieprasīja no mums, bet pats sevi upurēja par mums.

Ja mēs gribam palīdzēt saviem tuviniekiem, tad mums jārīkojas tāpat. Protams, šķiet, ka vieglāk ir kurnēt un pārmest, grūtāk ir izšķirties sāpes upurēt par kādu, kurš, kā mēs bieži domājam, to nemaz nav pelnījis. Bet vai tu esi pelnījis to, ka par tevi nomira Kristus?

Lepnība un egoisms mūs viltīgi mudina žēlot sevi, izmantot citus savās interesēs un nosodīt tos, kuri mums nepatīk. Kristus mīlestība mūs aicina uz pretējo. Ikdienā mums ir tūkstošiem iespēju kļūt par Kristus pestīšanas līdzdalībniekiem. Svētā Terēzīte no Bērna Jēzus tās sauca par pērlēm, kas izkaisītas mūsu priekšā. Mums tikai jāpieliecas un tās jāpaceļ!

Varbūt mums jau no paša rīta ir grūti pamosties, piecelties uzreiz un pirmo dienas laikaposmu veltīt Dievam. Citam tas varbūt ir pats grūtākais visas dienas gaitā. Dažādi sīkumi, kas nesaskan ar mūsu plāniem. Tas, ka citi ar mums nerēķinās. Dažādas situācijas, kas izvēršas pretēji tam, kā mēs būtu vēlējušies. Vai arī vienkārši – nospiestība, tukšums, vientulība, bailes. Tūkstošiem upuru, kuri var kļūt par pašu vērtīgāko, kas mūs vieno ar Kristu un caur ko tiek glābtas mūsu un citu dvēseles. Mēs zinām daudzus cilvēkus, kas daudz lūdzas, bet varbūt tieši iztrūkstošais upuris ir iemesls tam, ka ir tik maz glābto dvēseļu.

Jēzus Kristus māsai Faustīnei atklāja – ja cilvēki redzētu pieņemto ciešanu vērtību jeb augļus, tad viņi neko citu Dievam nelūgtu kā tikai ciešanas.

Cilvēki ļoti daudz pūļu velta tam, lai būtu ērtāk un patīkamāk dzīvot, bet rezultātā nonāk neapmierinātībā, nomāktībā un citu tiesāšanā. Uz Debesīm, laimi ved tikai viens ceļš – Kristus. Garīgās dzīves sākumā ir tāpat kā fiziskās dzīves sākumā – zīdainis domā tikai par savu pašlabumu, viņš nerēķinās ar citiem. Tikai pieaugot, cilvēks sāk uzņemties kādas grūtības citu dēļ. Nobriedis cilvēks jau ir gatavs dot no sevis, lai veidotu ģimeni. Tāpat arī garīgajā dzīvē – ja mēs gribam sasniegt patiesu mīlestību, mums jāpieņem šis skaistais aicinājums – nest prieka pilnus upurus kopā ar Kristu. Vienoties ar Kristu uz krusta. Būt vienotiem ar Viņu, glābjot dvēseles.

Šīszemes dzīve ir laiks, kad mēs atklājam Dievu un kļūstam vienoti ar Viņu. Un, jo dziļāku vienotību ar Viņu sasniegsim, jo lielāka būs mūsu tuvība mūžībā. Šīs dzīves jēga nav nodzīvot pēc iespējas ērtāk, bet gan vienoties ar Kristu.

Dievs brīnišķīgā veidā nāk mums palīgā – jau bērnībā, gribēdami būt tuvāk vecākiem, mēs uzņēmāmies kādus darbus – upurus, arī vēlāk, jaunībā, lai veidotu draudzīgas attiecības ar citiem, tiek nesti upuri. Tāpat, veidojot laulību, cilvēks atsakās no sava egoisma par labu ģimenei.

Īpašs ir lūgšanas upuris. Ko mēs meklējam lūgšanā – labsajūtu vai Dievu? Vai arī mēs esam gatavi nest upuri – kad mums negribas lūgties, kad slikti jūtamies, kad lūgšana nenorit tā, kā mēs to gribētu... Šī garīgā cīņa ir ļoti svarīga. Bez upura nav pestīšanas. Upuris, ko mēs pieņemam vienotībā ar Kristu, mūs svētdara. Tas, ko mēs negribam pieņemt vai izdzīvojam neapmierinātībā, mūs nospiež, nomāc.

Šī dzīve nav Paradīze, visi piedzīvojam gan priecīgākus, gan sāpīgākus brīžus – to mēs mainīt nevaram. Varam mainīt tikai savu attieksmi. No tās ir atkarīgs, vai pārdzīvojumi mūs attālina vai tuvina Dievam.

Nenosodi sevi par bailēm no upura, bet saki Jēzum – es gribu kopā ar Tevi upurēt sevi par dvēseļu pestīšanu. Nemeklē grūti izpildāmas apņemšanās, bet visu, ko vari, upurē. Upurē arī savu nespēju upurēt. Centies, nekrīti izmisumā, ja tev nesanāk viss un uzreiz. Bet centies, un Dieva spēkā tev viss izdosies. Lielais gavēnis ir ideāls laiks, lai to sāktu, lai atjaunotu sākotnējo dedzību. Mūžībā tu to nenožēlosi.

Mieramtuvu.lv
Foto:Parishworld.net