Pēc rakstiskā pārbaudījuma un mutiskām pārrunām tieši par šo reflektantu uzņemšanu izšķīrās komisija, kuras sastāvā bija Latvijas bīskapi un RGS mācībspēki. Kristaps Oliņš (attēlā pa labi) ir no Liepājas Svētā Jāzepa katedrāles draudzes, kurš tikko beidzis Liepājas 1. Valsts ģimnāziju. "Doma par semināru manī iekrita kā sēkla Lielās Piektdienas dievkalpojumā, kad tika turēts krusts un cilvēki nāca un to pagodināja," saka Kristaps. "Vienu brīdi turot krustu un raugoties pār tā malu uz cilvēkiem, kas nāk, radās spontāna doma: „Es vēlos būt priesteris!" No tās dienas šī doma kā sēkliņa, kas augsnē iekritusi, dīgusi un augusi, visu laiku atgriezās pie manis. Vadoties pēc šī aicinājuma, ko izjutu, esmu šodien šeit. Baznīca acīmredzot arī ir lēmusi, ka esmu piemērots kandidāts." Kristaps stāsta, ka ticībai pievērsies pats. Ģimenē un rados neesot ticīgu cilvēku. Pēc Kristapa teiktā, tas esot noticis 15 gadu vecumā: "Manī bija alkas, tāds kā tukšums, ko nevarēja piepildīt draugi. Man arī ļoti iet pie sirds vēsture. Ar vēsturi es nonācu pie jautājumiem par to, kas ir nāve un kāda ir dzīves jēga. Tas, ko es meklēju, bija dzīvība un dzīves apzināšanās. Nākot pie Dieva, es tiku piepildīts, un slāpes tiešām pazuda. Es sapratu, ka es tanī vēlos dalīties, jo zinu, cik slikti var būt bez Dieva. Manā draudzē bija priesteris, kas mani sagaidīja, uzņēma un ieveda Kristus vēsts noslēpumā - Gatis Mārtiņš Bezdelīga. Es vēlos būt tāds pats priesteris cilvēkiem, kas tiešām vēlas atgriezties." Jānis Rajeckis ir no Latgales, Bērzgales draudzes. Jānis ir absolvējis Aglonas vidusskolu un par iestāšanos seminārā saka: "Dievs ļāva iespēju jūklī saskatīt semināru. Piecus gadus es kalpoju kā ministrants Aglonas draudzē un arī Bērzgales draudzē, un Kungs mani arvien vairāk „vilka" tuvāk pie altāra. Šogad pirms Vasarsvētkiem lūdzos novennu uz Dievu Svēto Garu, un 3. Vasarssvētkos, kad atbrauca bīskaps uz Aglonu, sapratu, ka man ir jālūdz no viņa svētība, lai es stātos seminārā." "Esmu kristīts jau mazotnē, arī pie pirmajiem sakramentiem bērnībā biju piegājis, taču tad garīgā dzīve bija apsīkusi. Tomēr Dievam bija labpaticis, ka es atkal pie Viņa atgrieztos." Noslēgumā Jānis piebilda: „Es pateicos Dievam par katru dienu, ko Viņš man dod, un tad pateicībā veltu to Viņam atpakaļ arī ar visām savām vājībām un neveiksmēm. Es pateicos Viņam, kurš man dāvā iespēju katru dienu Viņu mīlēt." LRKB IC
Foto: Baiba Motivāne | 
